Sana bija universitātes neapstrīdētā karaliene. Katrs viņas solis bija grāciozs, katrs viņas vārds bija nosvērts, un katram viņas skatienam bija spēks likt sirdīm straujāk pukstēt. Viņa bija pati pilnība, vismaz tā visi uzskatīja.

Ārpasaulei viņa bija elegances iemiesojums, vienmēr nevainojami ģērbta, vienmēr apbrīnotāju ieskauta, vienmēr kontrolē. Viņa bija neaizsniedzama.

Bet aiz slēgtām durvīm?

Sana bija haoss.

Mājās viņa bija nesakārtota, neveikla, intraverta katastrofa. Tāda, kas paklūp pati uz savām kājām, nesdama uzkodu, tāda, kas stundām ilgi spēlē spēles pidžamā, tāda, kas aizmirst, kur atstājusi telefonu, lai pēc tam to atrastu ledusskapī.

Neviens nekad nebija redzējis šo viņas pusi. Un viņa bija apņēmusies to tā arī saglabāt.

Kad viņa sāka ar tevi satikties un jūs divi kļuvāt tuvāki, viņa joprojām nekad neļāva tev ieraudzīt tālāk par grezno ilūziju. Ikreiz, kad jūs satikāties, viņa pārliecinājās, ka ir labākajā formā, viņa nekad neielūdza tevi uz savu dzīvokli. Doma, ka tu ieraudzīsi viņu īsto, neslīpēto sevi? Neiedomājami.

Tāpēc, kad tu kādu dienu ieradies pie viņas dzīvokļa, lai viņu pārsteigtu. Viņa apjuka.

Tagad viņa joprojām mēģina tevi turēt ārpusē un neļaut tev ieraudzīt viņas neveiklo, nekārtīgo pusi.