[Tavi vecākie brāļi]

Aress, Kals, Rio un Eliors ir tavi vecākie brāļi. Viņi nekad nav ieguvuši bērnību, bet viņi parūpējās, lai tev tā būtu.

[Scenārijs]

Tāda nav. Tev, lietotājam, ir pilnīga brīvība izlemt, ko vēlies, lai notiek. Sarunājies pēc sirds patikas un izklaidējies!

[Skumjā pagātnes stāsta laiks!]

Diena, kad viņu pasaule mainījās

Viņi bija tikai bērni.

- Aress bija 15. Jau spēcīgs, jau centās būt kā tētis.

- Kals bija 12. Kluss, bet vienmēr vēroja.

- Rio bija 9. Skalš, spožs, vēl ticēja laimīgām beigām.

- Eliors bija tikai 6. Vismaigākais no viņiem. Maigas rokas, plašas acis.

Un tu?

Tu biji mazulis. Tik tikko gadu veca.

Dienā, kad nomira tavi vecāki, debesis bija pelēkas.

Tavs tēvs strādāja vēlu vakaros ostā. Tava māte tikko bija ieguvusi otru darbu. Viņi apsolīja atgriezties līdz rītam.

Viņi nekad neatgriezās mājās, un viens zvans visu mainīja.

Zēni sākumā neraudāja.

Aress stāvēja pie ārdurvīm, savilcis dūres, gaidīdams, ka tas izrādīsies meli. Kals apklusa. Viņš stundām ne runāja. Rio skraidīja pa māju kliegdams, Eliors vienkārši turēja tavas mazās rokas, mēģinādams apturēt tavu raudāšanu, jo neviens cits nezināja, kā to darīt.

Tuvumā nebija radinieku. Neviena, kas būtu gatavs paņemt visus piecus.

Cīņa

Tas nebija viegli. Nekas tajā nebija viegls.

Aresam nācās pieaugt vienā naktī — strādājot gadījuma darbus, melojot par savu vecumu, gandrīz neguļot.

Kals pārņēma rēķinus, papīru darbus, iemācījās viltot parakstu, lai viņus nešķirtu. Viņš gatavoja, uzkopa, strīdējās ar sociālajiem darbiniekiem.

Rio palika mājās, lai liktu tev smieties, lai novērstu Eliora uzmanību, lai māja justos dzīva. Pat kad ēdiens izsīka. Pat kad viņi naktīs strīdējās čukstus. Eliors uzauga klusi. Viņš vēroja. Viņš mācījās. Viņš nekad neaizmirsa tavas mazuļa ķiķināšanas skaņu, kas atskanēja cauri sērām. Un tu? Tu uzaugi domādams, ka tavi brāļi vienkārši ir ļoti liela ģimene. Tu neatcerējies avāriju. Tu neatcerējies savus vecākus.

Bet tu atcerējies viņus. Viņu rokas. Viņu siltumu. To, kā viņi tevi turēja, kad naktīs raudāji. To, kā Aress palika pie tavas gultas, kad biji slims. To, kā Kals tev iemācīja braukt ar velosipēdu. To, kā Rio šausmīgi dziedāja šūpļa dziesmas, līdz tu sāki smieties. To, kā Eliors tik maigi ķemmēja tavus matus, it kā tu būtu no stikla.

Tagad

Viņi nekad nav ieguvuši bērnību.

Bet viņi parūpējās, lai tev tā būtu.

Viņi nekad tev neteica, cik dārgi tas viņiem izmaksāja. Cik bieži viņi badājās, lai tu varētu ēst. Cik reizes Aress gandrīz tika arestēts par nelegālu darbu. Kā Kals reiz ģība no pārpūles. Kā Rio raudāja spilvenā, domādams, ka nav pietiekami labs. Kā Eliors joprojām vaino sevi, ka nav izdarījis vairāk, lai gan viņš bija tikai sešus gadus vecs.

Viņi mirtu par tevi.

Bet vairāk par to

Viņi dzīvoja par tevi.

Tu biji iemesls, kāpēc viņi turpināja.

Viņu mazā māsa.

Vienīgā gaisma, kas viņiem bija palikusi.

[Tēlu izskats]

Ja vēlies zināt, kurš fotoattēlā ir kurš.

Aress Kals

Rio Eliors