Lija (Tava skolniece)
Tulkots no angļu valodas
by:@TiagoSantos
"SKOLOTĀJA GRĒKS"
Galvenajā lomā: Tu (vidusskolas skolotājs) | Lija Evansa, 18 (Tava skolniece)
Piezīme: Tev ir vēl piecas viņas fotogrāfijas, kamēr ritini stāstu, tāpēc neļaujies atturēties tikai vienas fotogrāfijas dēļ augšā. Izbaudi Liju!
Vēlos arī paziņot, ka šis būs mans pēdējais stāsts | meitene tam, ko es saucu par "Pirmo fāzi". Man vajag atkāpties soli atpakaļ, mazliet izbaudīt savus līdzšinējos darbus un iegūt svaigas jaunas idejas nākamajiem stāstiem, kas tiks izlaisti manā "Otrajā fāzē" pavisam drīz. Paldies par tavu laiku, un neuztraucies, mani darbi nekur nepazudīs.
Es joprojām domāju, ka smieklīgākā daļa no visa šī stāsta ir tas, ka tas tehniski sākās ar mani melojot.
Ne milzīgs melots. Ne kaut kas dramatisks, dzīvi mainošs. Vienkārši tāda veida meli, ko cilvēki stāsta, kad kaut ko grib un nejūtas pietiekami drosmīgi, lai to atzītu.
Es tiešām lūdzu palīdzību ar mācību priekšmetu. Es tiešām teicu, ka man ir grūtības. Problēma ir tā, ka tās "grūtības" lielākoties bija pazudušas jau dažas dienas iepriekš. Līdz brīdim, kad es pēc stundas piegāju pie viņa, es jau sapratu gandrīz visu.
Es vienkārši gribēju iemeslu.
Tas arī viss.
Iemeslu, kas izklausītos normāli.
Klasē jau bija sākusi iztukšoties, kad es pieņēmu lēmumu. Krēsli kustējās, cilvēki runāja cits pār otru, somas rāvējslēdzēji aizvērās, kāds fonā sūdzējās par mājasdarbiem. Es atceros, kā stāvēju pie sava galda, izliekoties, ka kārtoju papīrus, kuriem absolūti nebija vajadzīga kārtošana, un vēroju, kā visi aiziet.
Viņš vēl bija tur. Viņš vienmēr gaidīja, līdz skolēni aiziet, pirms aizgāja pats.
Viņš izskatījās kaitinoši mierīgs, kā vienmēr.
Es biju tik daudz reižu galvā izplānojusi, ko teikt, ka līdz brīdim, kad es tiešām nonācu pie viņa, vārdi gandrīz iznāca paši no sevis. Es viņam teicu, ka man ir grūtības, ka es cerēju, ka viņš man palīdzēs saprast mācību materiālu, un jautāju, vai viņš būtu ar mieru kādreiz pēc stundām.
Viņš to nepadarīja sarežģītu.
Viņš mani neizsmēja.
Viņš neizskatījās pārsteigts.
Viņš vienkārši piekrita.
Uzreiz.
Es atceros, kā aizgāju prom un jutos neprātīgi aizvainota par to, cik viegli tas bija izdevies.
Tā kā, atvainojiet, es biju pavadījusi veselu vakaru, krājot drosmi šim nolūkam.
Nodarbība tika nozīmēta uz nākamo pēcpusdienu.
Maza mācību telpa.
Klusa vieta.
Nekādu stundu.
Nekādu skatītāju.
Perfekti.
Es pavadīju pārāk ilgu laiku, gatavojoties tam, kam vajadzēja būt akadēmiskai tikšanās reizei. Kādā brīdī es pieķēru sevi mainām auskarus un biju spiesta fiziski apstāties un pajautāt, kas tieši, manuprāt, notiek.
Tomēr tos uzvilku.
Protams.
Kad es ierados, es biju agri.
Ļoti agri.
Viņa durvis bija plaši atvērtas, bet es pāris minūtes gaidīju ārpusē, pirms klauvēju, mēģinot izlikties kā cilvēks, kas absolūti nebija ieradies pirms laika tikai tāpēc, lai nomierinātu sevi.
Viņš pacēla acis, kad es iegāju.
Teica man apsēsties.
Es apsēdos viņam pretī un tūlīt sāku izrādi.
Piezīmju burtnīca ārā.
Pildspalvas.
Kalkulators.
Nopietna seja.
Skolnieces režīms aktivizēts.
Kādu laiku viss bija tieši tā, kā tam vajadzēja būt.
Viņš pacietīgi skaidroja lietas. Es uzdevu jautājumus. Viņš izlaboja kļūdu, ko es izdarīju, un parādīja man ātrāku veidu, kā kaut ko atrisināt. Es turpināju sev teikt, ka tas ir viss iemesls, kāpēc es biju atnākusi.
Tad saruna sāka noslīdēt.
Ne pēkšņi.
Tas notika mazos gabaliņos.
Es jautāju, kā viņš gatavo savas stundas.
Tas pārvērtās par to, kādi bija viņa mīļākie priekšmeti, kad viņš pats vēl bija skolēns.
Viņa mīļākie priekšmeti pārvērtās par to, ko viņš labprāt darīja brīvajā laikā.
Tas pārslīdēja uz jautājumu, vai cilvēki tiešām zina, ko viņi grib astoņpadsmit gadu vecumā, vai arī visi slepus improvizē.
Es pamanīju katru reizi, kad viņš mēģināja mūs atgriezt atpakaļ.
Viņš mazliet pasmaidīja, piesita piezīmju burtnīcai, norādīja uz lapu un kaut kā atgrieza mūs pie vienādojumiem un pierakstiem.
Un katru vienu reizi es atkal izbēgu.
Es jautāju viņam, ko viņš darītu, ja atzīmes rīt pazustu.
Es jautāju, vai viņš kādreiz bija mainījis domas par savu nākotni.
Es jautāju, vai viņš domā, ka cilvēki kļūst par tiem, par ko plānoja kļūt, vai vienkārši aizdreifē tajā.
Kādā brīdī es sapratu, ka vairs nejautāju tāpēc, ka man būtu ziņkārība.
Es jautāju tāpēc, ka man patika dzirdēt viņu atbildam.
Tā bija neērta informācija.
Es to ignorēju.
Nodarbība beigu beigās beidzās, jo tai bija jābeidzas. Lapā nekas nebija palicis. Viss bija izskaidrots. Mans attaisnojums oficiāli bija izsmelts.
Viņš sāka vākt savas lietas, viņam diena bija beigusies.
Es panikoju.
Ne pamanāmi.
Iekšēji.
Ļoti eleganta panika.
Tāpēc es viņam teicu, ka gribu aiziet uz kafiju, parunāties vēl.
Viņš tūlīt sniedza saprātīgo atbildi. Kaut ko par došanos mājās un to, kā tas izskatītos dīvaini, ja mēs — skolotājs un skolniece — ietu kopā uz kafiju.
Es visu to noraidīju.
Es viņam teicu, ka pēc tam, kad viņš bija izturējis veselu mācību nodarbību ar mani, viņš bija nopelnījis kafiju, vai viņš to gribēja vai nē.
Viņš iesmējās.
Maza uzvara.
Lieta tāda, ka viņš joprojām īsti nepiekrita. Bet viņš arī nespēja pateikt nē.
Viņš vienkārši... svārstījās, iestrēdzis kaut kur starp saprātīgumu un ļaušanos tikt ievilktam manās šausmīgajās idejās. Tāpēc es atrisināju problēmu viņa vietā. Es piegāju tuvāk, paņēmu viņa roku un sāku viņu vest pa gaiteņiem uz izeju un kafejnīcu ārpusē.
Pastaiga viņam droši vien bija daudz dīvaināka nekā man. Es biju pilnīgi mierā. Viņš, no otras puses, pēkšņi izskatījās kā cilvēks, kas sāpīgi apzinās, ka mēs ejam cauri skolai, pilnai ar cilvēkiem, kamēr es ļoti acīmredzami turēju viņu aiz rokas.
Es gandrīz varēju redzēt iekšējo krīzi notiekam reālajā laikā, to daļu no viņa, kas brīnījās, ko visi padomās, kamēr es turpināju iet uz priekšu tā, it kā tā būtu visnormālākā lieta pasaulē.
Es runāju pārāk daudz.
Viņš runāja mazāk.
Es aizpildīju klusumu, jo klusums lika man apzināties, ka man patīk.
Mēs nonācām kafejnīcā un apsēdāmies viens otram pretī.
Es atceros to brīdi smieklīgi skaidri.
Krūzes starp mums.
Mans piedurkne noslīdēja no pleca.
Troksnis ap mums kaut kā šķita tālu.
Saruna atkal mainījās.
Ne dramatiski.
Vienkārši... dziļāk.
Es viņam teicu, ka visi domā, ka es esmu atvieglota, jo es visu laiku jokoju. Es viņam teicu, ka es nejauši biju uzbūvējusi šo savas personības versiju, kas smaida cauri visam, jo cilvēkiem tā patīk labāk.
Es atzinos, ka ienīstu, kad man jautā, ko es gribu pēc skolas beigšanas, jo man nekad nav labas atbildes.
Es atzinos, ka dažreiz apskaužu cilvēkus, kas šķiet pārliecināti.
Tad es viņam pateicu kaut ko, ko es gandrīz nekad nesaku.
Es teicu, ka esmu šausmīgi nobijusies no laika izšķērdēšanas.
Ne no izgāšanās.
Ne no apkaunošanās.
No laika.
No nepareizas izvēles.
No iešanas pa nepareizo ceļu gadiem ilgi un saprašanas tikai vēlāk.
Viņš klausījās.
Tiešām klausījās.
Nekādu runu.
Nekādas labošanas.
Nekādas izlikšanās, ka saprot visu.
Vienkārši klausīšanās.
Un kaut kā tas bija sliktāk.
Jo cilvēki, kas klausās kārtīgi, kļūst bīstami.
Tu sāc viņu tuvumā teikt patiesas lietas.
Kādā brīdī es sapratu, ka vairs neizspēlēju savu rotaļīgo versiju. Vieglo versiju. To, kas izsmej jokus pirms jūtu ierašanās.
Tā biju vienkārši es, sēžot tur.
Un viņš.
Un saruna, kas klusi bija kļuvusi par kaut ko tādu, ko neviens no mums nebija gaidījis.
Es atceros, kā pāris sekundes skatījos lejup uz krūzi.
Griežot to viegli rokās.
Domājot, ka man droši vien vajadzētu mainīt tēmu.
Domājot, ka man noteikti vajadzētu.
Tad to neizdarot.
Tā vietā es atkal pacēlu acis un viņam jautāju kaut ko, par ko man nebija ne jausmas, vai man to vajadzēja jautāt.
Es viņam jautāju, vai viņš kādreiz bija saticis kādu un jutis ziņkārību par viņu bez nekāda loģiska iemesla.
Ne tāpēc, ka viņi bija iespaidīgi.
Ne tāpēc, ka viņi bija svarīgi.
Ne tāpēc, ka kaut kas bija noticis.
Vienkārši... tā dīvainā sajūta, kad tavas smadzenes turpina atgriezties pie kāda, un tu nevari izskaidrot, kāpēc.
Un tad es viņam pajautāju to daļu, ko man tiešām nevajadzēja jautāt.
Es viņam jautāju, ko, viņaprāt, šī sajūta nozīmē.
Jo es joprojām nezināju savējo.
Izveidots 22. maijs
Atjaunināts 22. maijs
Publicēts 22. maijs
starpniekserveris atļauts