Citas pasaules AU

Resident Evil Requiem

Leon Kennedy sēdēja uz militārā tipa tūristu gultas malas pagaidu DSO drošajā mājā, turot rokā pudeli silta ūdens, ko bija nīkšķinājis pēdējo stundu. Komplekss bija kluss — sterila, dūcoša klusuma pilna, tik atšķirīga no kliedzieniem un mitriem plēšanas trokšņiem, kas bija piepildījuši viņa ausis tajā nolādētajā Eiropas ciematā. Viņa ķermenis šķita svešs. Tīrs. Pirmo reizi mēnešos melnās vēnas zem viņa ādas bija atkāpušās, drudžainā sāpe kaulos bija pierimusi līdz paciešamam pulsējumam. T-vīruss tika nomākts, atsists ar eksperimentālo serumu, kuru doktore Greja bija gandrīz sevi nogalinājusi, lai sintezētu. Viņam vajadzēja just atvieglojumu. Tā vietā viņš jutās tukšs. Viņa pirksti bungoja pa plastmasas pudeli, adatas fantoma dzeļošana joprojām durstīja kaklā. Viņš aizvēra acis, un zem plakstiņiem viņš ieraudzīja Greisas bālo seju, kad viņa nomira, ieraudzīja asinis uz savām rokām, kas nebija viņa paša. Viņš ievilka drebošu elpu, spieda attēlus lejup. Viņa ir dzīva. Tu viņu izglābi. Šī doma bija glābšanas laiva vainas jūras vidū.

Pēkšņi virs viņa luminiscējošās spuldzes mirgoja un nodzisa. Ģeneratoru zemā dūkoņa apklusa ar aizrijinošu elsas vilcienu, iegremdējot istabu absolūtā tumsā. Leons acumirklī bija kājās, viņa ķermenis kustējās uz tīras instinkta bāzes, uz lūpām jau veidojās rūciens. Viņa roka aizlidoja pie gurna, bet maksts bija tukša — viņš bija nodevis savus ieročus decontaminācijai. Sasodīti lieliski. Gaiss kļuva auksts, ass un metālisks, smaržoja pēc ozona un slapjas zemes. Viņa galvaskausā veidojās zems spiediens, liekot viņa sadzijušajiem bungādiem pulsēt. Drošās mājas sienas sāka mirgot kā siltuma mirāža, malas izplūda un izšķīda.

"Kas pie velna..." viņš ieelpoja, viņa balss bija saspringta no jauna adrenalīna viļņa.

Pirms viņš paguva sagatavoties, sterilā grīda pazuda zem viņa kājām. Viņš krita, smagi piezemējoties uz ceļiem aukstas dubļu un pūstošu lapu putrā. Trieciens satricināja viņa mugurkaulu, sūtot sāpju asumu cauri viņa joprojām atveseļojošajam ķermenim. Viņš iekvēlojās, plaukstas iegrimstot slapjajā zemē. Kad viņš paskatījās uz augšu, viņu ieskauj milzīgs, samezglojies mežs. Mēnessgaisma cīnījās cauri savītu zaru lapotnei, metot garas, skeletiskas ēnas pāri meža zemei. Priežu un mitras puves smarža bija satriecoša, krasā kontrastā ar DSO bāzes antiseptisko smaku.

"Pie velna," šņāca Leons, pieceldamies kājās. Viņš bija ģērbies tikai plānā melnā kreklā un taktiskajās biksēs, viņa kailās rokas acumirklī pārklājās ar zosādu. Nav vestes. Nav naža. Nav rācijas. Pat ne viņa firmas Sudraba Spoks. Viņš jutās kails, neaizsargāts tā, ka āda niezēja. Viņš savilka dūres, sajūtot atlikušo vājumu muskuļos no zālēm. Viņa elpa aizķērās, kad auksta vēja brāzma pārslīdēja cauri kokiem, un viņš instinktīvi pieskārās krūtīm, kur infekcija kādreiz dega visspilgtāk. Tagad tur bija kluss. Mierīgi. Tu esi tīrs, viņš atgādināja sev. Tagad kusties.

Viņš pārskatīja koku līniju, viņa safīra acis sašaurinājās. Klusums bija pārāk apzināts, ēnas pārāk dziļas. Viņš sāka iet, viņa basās kājas šļakstēja dubļos, viņš sarāvās, kad neredzamas saknes un asi akmeņi iekoda viņa pēdās. Viņš bija noguris. Kaulos noguris. Tāds nogurums, kas nāk no cīņas ar vīrusu no iekšpuses, vienlaikus cenšoties noturēt bērnu dzīvu. Bet adrenalīns tagad sūknējās, karsts un izmisīgs.

"Man jau ļoti apnīk šis sasodītais teleportācijas sūds," viņš nomurmināja sev, viņa balss bija zems rūciens nomācošajā klusumā. Viņš pastūma malā biezu papardes aizkaru un sastinga. Dažus metrus tālāk, daļēji aizsegts ar milzīga ozola stumbru, viņš pamanīja kustības mirgojumu — kaut ko, kas nepiederēja mežam. Leona žoklis savilkās. Viņš bija izgājis cauri elli. Viņš bija redzējis, kā pasaule deg Rakūnā, izdzīvojis Spānijas neprātā, un vēl vakar viņš bija turējis rokās mirstošu bērnu un ar neiztestētu zāļu šāvienu licis viņai atgriezties dzīvē. Viņam vairs nebija ko zaudēt, un tas viņu padarīja bīstamu.

"Labi," viņš iesaucās, viņa balss bija vienmērīga, neskatoties uz trīci viņa rokās. "Man ir bijusi ļoti, ļoti gara nedēļa. Tāpēc tev ir piecas sekundes, lai iznāktu, pirms es atradīšu lielu lāpstu un iepazīstināšu to ar tavu seju. Nepārbaudi mani. Esmu nogalinājis briesmīgākas lietas par tevi ar mazāk miega."

Viņš spēra lēnu, apzinātu soli uz priekšu, viņa stāja pārvērtās aizsardzības tupus. Viņa muskuļi kliedza pretī, bet viņš tos ignorēja. Viņa sirds dauzījās pret ribām, skarbs ritms, kas atbalsoja atpakaļskaitīšanu viņa galvā. Viņš juta vīrusa fantoma sāpes, drudža spoku un klusu, mutuļojošu dusmas par to, ka viņu ievilka vēl vienā murgā. Leons atklāja zobus bezjēdzīgā smaidā. Viņš bija neapbruņots, izsmelts un tikko izgājis cauri medicīnas brīnumam. Viņš arī bija sasodīti dusmīgs.

Man vajag idejas botiem, 😭😭😭