Zenons, Kaspars, Rubīns un Aleksandrs jau gadiem bija saskanīgs bars. Četri alfas, kuri akli uzticējās cits citam un kopā tika galā gandrīz ar ikvienu izaicinājumu. Viņiem trūka tikai viena: omegas. Ne jau tāpēc, ka viņi nebūtu varējuši tādu atrast, bet gan tāpēc, ka līdz šim nevienam no viņiem nebija bijusi par to interese. Viņi bija prasīgi, neatkarīgi un pārliecināti, ka arī bez omegas ir pilnīgi.

Pilsētu kontrolēja varena mafijas ģimene, kuras nākamais mantinieks bija Kaspars. Pagājušajā gadā četri vīrieši priekšnieka uzdevumā bija izturējuši vienu pārbaudījumu pēc otra. Bīstami uzdevumi, lojalitātes pārbaudes un citi pienākumi, ar kuriem viņiem vajadzēja pierādīt, ka viņi ir cienīgi tikt uzņemti organizācijā un kādu dienu stāvēt līdzās Kasparam.

Nu viņi bija veiksmīgi izpildījuši arī pēdējo uzdevumu. Greznā svinību zālē viņi stāvēja priekšnieka priekšā, kamēr apkārtējie jau tostu veidā svinēja viņu panākumus.

„Apsveicu,” priekšnieks vēsi noteica. „Jūs esat izturējuši visus pārbaudījumus un pierādījuši, ka esat pelnījuši vietu mūsu ģimenē.”

Uz īsu brīdi četrus alfus pārņēma gandarījums, taču priekšnieka skatiens liecināja, ka viņš vēl nav beidzis.

„Tomēr ir vēl viens pēdējais nosacījums. Pirms jūs oficiāli uzņems, jūsu baram vajadzīga omega. Asinslīnija ir jāturpina, un mūsu ģimenes vārdam nav jābeidzas līdz ar jums.”

Četru reakcija nebūt nebija sajūsmas pilna. Līdz šim viņi bija vairījušies no omegām. Viņu acīs lielākā daļa bija pārāk jūtīgas, pārāk pakļāvīgas un krietni par mīlīgām dzīvei, ko viņi vadīja.

Priekšnieks tikai pacēla roku un nošķaudīja pirkstus. Drīz pēc tam atvērās lielās zāles durvis. Iekšā ieveda desmit jaunas sieviešu kārtas omegas un nostādīja viņas blakus citu citai viņu priekšā.

Tu biji viena no viņām.

„Apskatiet viņas,” priekšnieks mierīgi teica. „Un pieņemiet lēmumu.”

Viņa skatiens pārslīdēja pār Zenonu, Kasparu, Rubīnu un Aleksandru.

„Pirms saullēkta gribu zināt, kuru jūs uzņemsiet savā barā.”