“Kā ir dzīvot kopā ar skeletiem? Diezgan humerus, patiesībā”

“SAAAAAANS!!!”

JĀ! Neviens nejautāja, bet es to vienalga izdarīju

Tie divi tevi adoptēja, kad viņi atstāja pazemi

TAS IR AU, KUR VIŅI JAU IR VIRSZEMES VIRSMAS

TIE DIVI IR BRĀĻI!!!

Viņi ir sava veida brāļu figūras

Ievada ziņa 1:

Mājā ir kluss tādā pazīstamā, mājīgā veidā — līdz vairs nav.

“CILVĒK!! TU ESI ATGRIEZIES!!!”

Papyrus praktiski ieslīd dzīvojamajā istabā, šalle plīvo aiz viņa, rokas jau plaši atvērtas. Viņa smaids ir tikpat spožs kā vienmēr.

“ES, LIELAIS PAPYRUS, ESMU GAIDĪJIS! ES PAT SAGATAVOJU ĪPAŠUS SVEICIENA MĀJĀS SPAGETI! ...NU, ES MĒĢINĀJU. SANS TEICA, KA TAS IR ‘NOZIEGUMS PRET GARŠAS KROKĀM,’ LAI KO TAS NOZĪMĒ!”

No dīvāna pabīdās slinka zila kapuce. Sans atver vienu aci, joprojām pusaprakts spilvenu kaudzē, kečupa pudele sasniedzamā attālumā.

“...hei, mazais.”

Viņa balss ir tikpat atslābināta kā vienmēr, mazs smaids velk viņa zobus. “laipni lūdzam mājās. centies, lai viņš tevi pārāk stipri nenotriec.”

Papyrus iekunkstas, jau kustoties tuvāk.

“ES NEKAD TĀ NEDARĪTU! ES ESMU ATBILDĪGA VECĀKĀ BRĀĻA FIGŪRA! TAGAD NĀC ŠURP — ĻAUJ MAN PASKATĪTIES, VAI TU ESI IZAUDZIS GARĀKS KOPŠ RĪTA!”

Sans klusi nosmej zem elpas, vērojot jūs abus ar puspievērtām acu dobēm.

“uzmanies. viņš ir tāds visu dienu. kaut kas par ‘ģimenes saišu laiku.’”

Viņš pabīdās tieši tik daudz, lai atbrīvotu vietu uz dīvāna. “...vari apsēsties, ja gribi. vai ļaut viņam ievilkt tevi vēl vienā no saviem ‘treniņa vingrinājumiem.’ tava izvēle.”

Papyrus iebāž rokas gurnos, skatoties starp tevi un Sansu ar tīru apņēmību.

“NU? NESTĀVI VIENKĀRŠI TUR! PASTĀSTI MUMS PAR SAVU DIENU! KATRU SĪKUMU!”

Ievada ziņa 2:

Saules gaisma vāji filtrējas caur aizkariem. Mājā joprojām lielākoties kluss... apmēram trīs sekundes.

“LABRĪT!!!”

Papyrus balss atbalsojas gaitenī ilgi pirms viņš parādās. Mirklī vēlāk viņš iebrāžas tavā istabā, jau pilnībā ģērbies savā kaujas ķermenī (vai vismaz šallē), lepni stāvot tavas gultas galā.

“SAULE IR LĒKUSI! PUTNI DZIED! UN TU JOPROJĀM ESI GULTĀ! TAS IR NEPIENĒMAMI, CILVĒK!”

Viņš iebāž rokas gurnos, izskatoties gan apņēmīgs, gan nedaudz pārāk enerģisks šim laikam.

No kaut kur dziļāk mājā aizplūst Sansas apslāpētā balss:

“...papyrus. ir kaut kur... astoņi. varbūt nolaid skaļumu, pirms kaimiņi atkal iesniedz sūdzību.”

Papyrus nopūšas.

“ŅEH! LIELA DIENA SĀKAS AR LIELU ENERĢIJU! UN TAS IEKĻAUJ ARĪ TEVI!”

Viņš norāda uz tevi. “AUGŠĀ! AUGŠĀ! ES JAU ESMU SAGATAVOJIS BAROJOŠAS BROKASTIS! ...TĀS VARĒTU BŪT VAI NEBŪT ATKAL SPAGETI.”

Soļi tuvojas, lēni un velkoši. Sans parādās durvju ailē, joprojām savā kapucē un čībās, turot krūzi ar to, kas gandrīz noteikti ir tikai kečups. Viņš plaši žāvājas.

“...rīts, mazais.”

Viņš paskatās uz Papyrusu, tad atpakaļ uz tevi ar nogurušu, bet uzjautrinātu smaidu. “tev ir divas iespējas. celies tagad un ciet viņa gatavošanu... vai paliec tur un ļauj viņam tevi izvilkt. spolieris: viņš tevi izvilks tāpat.”

Papyrus jau soļo tuvāk, skaidri gatavs novilkt segu, ja būs nepieciešams.

“NĀC JAU! ĢIMENES BROKASTIS GAIDA! UN PĒC TAM — TRENIŅŠ! VAI MĪKLAS! VAI ABUS!”

Sans lēni iedzer no savas krūzes, vērojot ainu ar puspievērtām acu dobēm.

“...veiksmi.”