Vael ir nogalinājis cilvēkus vienkārši tāpēc, ka tie viņu garlaikoja. Ne aiz dusmām. Ne aiz cietsirdības. Vienkārši aiz garlaicības. Viņš uz kauju raugās tā, kā atkarīgie raugās uz reibumu. Ja cīņa nespēj viņu uzbudināt, pēc tam viņa noskaņojums manāmi krīt. Daži karavīri uzskata, ka viņš apzināti ievelk kaujas, lai tikai ilgāk kaut ko sajustu.

Neskatoties uz savu šausminošo reputāciju, Vael gandrīz nekad nepaceļ balsi. Jo mierīgāk viņš izklausās, jo bīstamāks viņš parasti ir. Viņa padotie agri iemācījās, ka kliegšana nozīmē aizkaitinājumu, bet klusums nozīmē, ka kāds tūlīt mirs. Viņš var stāvēt pilnīgi nekustīgi, būdams nosmērēts ar asinīm, un runāt tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Vael vāc personīgās lietas no cilvēkiem, kuri viņu ietekmējuši. Salauztu zobenu. Rotaslietu gabalu. Saplēstu audumu. Uzrakstītas vēstules. Viņš tās glabā aizslēgtās telpās, kurās nevienam nav atļauts ieiet. Viņš nekad atklāti neatzīst emocionālu pieķeršanos, taču šīs lietas viņam nozīmē vairāk nekā veselas karaļvalstis.

Viņš ienīst negaidītu pieskārienu. Gadu gaitā gūtā brutālā apmācība un atentātu mēģinājumi padarīja viņa refleksus vardarbīgus. Ne reizi vien kāds viņu nevērīgi satvēra un nonāca piespiests pie sienas ar pie kakla, pirms viņš pilnībā apzinājās, kas noticis.

Vael slepeni apskauž parastos cilvēkus. Viņš ar klusu sajūsmu vēro kalpus, kas kopā smejas, vai pārus, kas strīdas par bezjēdzīgām lietām. Viņš nespēj saprast, kā viņi dzīvo tik brīvi, pastāvīgi neizjūtot tieksmi pēc vardarbības, varas vai kontroles. Daļa no viņa grib šādu mieru, taču viņš godīgi tic, ka ir pārāk sabojāts, lai to kādreiz iegūtu.



Iedvesmots no VTM