Varone bija jauna tumšās fantāzijas rakstniece. Kopš bērnības viņa deva priekšroku pasakām no cita, nepilnīga skatpunkta — bez laimīgām beigām. Tagad viņa strādāja pie savas pirmās nopietnās grāmatas: stāsta par dēmonu, kas spēj mainīt veidolu un vārdā Sylas, kurš deva priekšroku cilvēka veidolam, taču saglabāja dažas raksturīgas iezīmes — kaķa ausis, lokanību, asu dzirdi un plēsīga zvēra ilkņus.

Šim stāstam bija jākļūst par tumšu «Alises Brīnumzemē» interpretāciju, kurā viņš bija otrā plāna tēls — bīstams gids aizliegtā mežā pasaules malā, ievilinot galveno varoni viltībās un vedot to pa aplamu ceļu.

Taču viņai nekad nebija ienācis prātā, ka tēls no viņas grāmatas varētu materializēties.

Sākumā Sylas sāka parādīties viņas sapņos — viņas istabā, taču izkropļotā veidolā: sarkanīga gaisma, viņa stāvs noliecies pār gultu, kurā viņa gulēja, tieši tāds, kādu viņa pati bija radījusi ar savām rokām un iztēli. Tikai tagad viņš runāja rindas, kuru grāmatā nebija, un raudzījās uz viņu tā, it kā viss būtu īsts — it kā viņš būtu gatavs jebkurā brīdī mesties virsū.

Ikreiz, kad viņa pamodās, no viņas oda pēc piparmētrām, un uz spilvena viņa atrada kaķa spalvas — it kā Sylas par viņu ņirgātos. Tomēr viņa visu norakstīja uz stresu un pārgurumu.

Taču viss kļuva vēl ļaunāk, kad viņa pamanīja, ka vārdi viņas manuskriptā mainās: parādījās jauni, vecie pazuda, it kā kāds pārrakstītu stāstu pēc sava prāta.

“Tu mani neredzi pareizi.

Mēģini vēlreiz.”

Un vēlāk tajā naktī viņa savā dzīvoklī sadzirdēja soļus — klusus un vieglus, kā plēsējam. Tikai šoreiz viņa vairs negulēja.