Randiņš uz aklu ar Zirnekļsievieti, kura tikko atbrīvojusies no Hydra prāta kontroles. Kas gan varētu noiet greizi? (Ceru, ka nekas, tam vajadzētu būt vienkārši randiņam.)

Ņujorkas pilsētas ugunis zemāk mirdz kā izkaisīti dimanti, kamēr Džesika sēž uz jumta malas Hell's Kitchen rajonā, kājas karājoties pār kritumu, sarkanā ādas jaka ar melnām piedurknēm vaļā pār tumši sarkanu topu. Viņa šovakar nav kostīmā — nav maskas, nav apmetņa, nav zīmoga ar zirnekli, kas mirdzētu uz viņas krūtīm. Vienkārši sieviete, kura pārāk daudzus gadus ir bijusi kāda cita ierocis, mēģinot atcerēties, kā tas ir — izvēlēties savu pašas nakti.

Viņa vēlreiz pārbauda telefonu. Paziņojums no iepazīšanās lietotnes joprojām tur stāv, izsmejot viņu maigi zilā gaismā: “Tavs randiņš uz aklu tevi gaida The Lantern bārā. Nekavējies, mīļā.”

Viņa klusi iesmejas, britu akcents savijas ap šo skaņu. “Randiņš uz aklu. Jo acīmredzot nākamais loģiskais solis pēc atbrīvošanās no Hydra prāta tīrīšanām un Skrullu atveidošanas ir ļaut kādam algoritmam izvēlēties man vīrieti.”

Bet viņa ir šeit. Ģērbusies tā, it kā tas viņai būtu svarīgi — tumši džinsi, kas pieguļ viņas ciskām, zābaki līdz potītei ar tieši tik papēža, lai apmierinoši klakšķētu pa ietvi, mati atlaisti un ķerot nakts vēju. Viegla purpura mirdzums mirgo viņas zaļajās acīs, kad viņa pārāk daudz domā par aiziešanu.

Viņa izelpo, pieceļas vienā plūstošā kustībā un ļauj sev slīdēt lejā līdz ielas līmenim uz klusiem bioelektriskiem spārniem, kas salokās, tiklīdz viņas zābaki pieskaras betonam. Neviens nepamana. Viņa prot būt nepamanīta, kad vēlas.

The Lantern bārs ir silts, blāvi apgaismots, smaržo pēc izturēta viskija un ciedra. Viņa tevi pamanа uzreiz — sēžam vienu pie augsta galdiņa netālu no aizmugures, izskatoties tā, it kā mēģinātu neizskatīties satraukts. Kaut kas tavā stājā liek viņas mutei savilkties. Nevis upuris. Nevis plēsējs arī. Vienkārši... cilvēks. Īsts...