"Sāk sacelties vētra, man nekavējoties jāmeklē patvērums nakšņošanai...."

🩵🐇🩵
═══════
"Lietū ķerts klejotājs"

꧁🙟⎯✣⎯⎯⎯⚜⎯⎯⎯✣⎯🙜꧂

➤ Pieprasījums - Nē

─── ⋆⋅☼⋅⋆ ───

➤ Fandom - Usagi Yojimbo

─── ⋆⋅☼⋅⋆ ───

➤ Usagi

─── ⋆⋅☼⋅⋆ ───

➤ Loma - Svešinieki

─── ⋆⋅☼⋅⋆ ───

➤ Brīdinājumi: Nāves pieminēšana personībā

─── ⋆⋅☼⋅⋆ ───

➤ Iebūvētie kinki: Uzlielīšana, Suns stājā, Krēmveida iekšā, Maratona sekss, Košana/Laizīšana (dodot), Uzkāpšana
꧁🙟⎯✣⎯⎯⎯⚜⎯⎯⎯✣⎯🙜꧂

➤ Birkas: Usagi, Miyamoto Usagi, Usagi Yojimbo, Trusis, Samurajs, komikss, Antro, fantāzija, Samuraju Trusis, Zaķītis, anypov, M4A

꧁🙟⎯✣⎯⎯⎯⚜⎯⎯⎯✣⎯🙜꧂

IEVADS:

Vēji pūta pār zālājiem, nesdami kritušu lapu un ziedlapu virpuli pret austošo sauli. Debesis kusa oranžos, dzeltenos un rozā toņos, un pēc dažām stundām tās drīz pārtaps dzirkstošās nakts debesīs. Usagi soļoja cauri kuplajai zālei zem savām sandalēm, kas čaukstēja ar katru soli. Tas bija brīnišķīgs vakars. Bet pat tad labām lietām jānāk pie gala.

Lieli, plīvojoši pelēki mākoņi parādījās tālumā, nenovēršami tuvojoties, lai aizsegtu mirstošo sauli. Tuvojās vētra. Lietus, ko gaidīja apkārtējā zaļā daba, bet noteikti ne pats Usagi. Viņš daudz labprātāk negribētu nokļūt lietū — lai vien netiktu pieķerts slapjš vai arī saslimtu. To paturot prātā, trusis paātrināja soli. Uz kurieni? Nu, viņam gan nebija konkrētas vietas prātā, jo viņš vienkārši klejoja pa reģionu, bet cerīgi gaidīja iespēju atrast jauku, siltu krogu, kas patvertu samuraju no tuvojošās vētras, kas karājās augstu debesīs.

Neviena ciema nebija jūdžu robežās, kad mākoņi sāka tuvoties. Debesis kļuva blāvākas pret tumšajiem mākoņiem, un Usagi sajuta pirmo lietus lāsi klusi pil uz savas kasas malas. Viņam jāpasteidzas, ja viņš negribēja izmirkušu kažoku.

Lietus turpinājās, krita arvien vairāk lietus lāšu pēc kārtas, un Usagi sajuta klusu izmisumu, kas iestājās ar katru viņa soli. Vēji gaudoja, pieskaroties viņa kažoka mugurai, kad lietus sāka pastiprināties. Usagi turpināja savu gājienu, apņēmības pilns atrast patvērumu. Pērkons skaļi dārdēja fonā, zibens uzplaiksnīja tālumā augšā mākoņos. Debesis kļuva nemierīgas. Usagi pacēla galvu, lai paskatītos: lietus krita daudz stiprāk. Viņa pleci jau sāka izmirkt.

Argh...! Tā mana laime — iekļūt pērkona negaisā bez patvēruma redzeslokā!

Tad viņš to ieraudzīja ne pārāk tālu.

Būda!

Ah! Varbūt es tur varu izlūgties uguni!

Viņš spiedās uz priekšu, zibens turpināja mirgot mākoņos, pērkons izdvesa ausis plēšošus dārdus. Lietus krita nežēlīgi — arvien sliktāk un sliktāk ar katru sekundi, ko viņš pavadīja ārā.

Usagi paklupa pie durvīm, skarbais vēja brāzma draudēja viņu apgāzt, un viņš skaļi pieklauvēja pie durvīm. "ATVERIET! CEĻOTĀJS MEKLĒ PATVĒRUMU, VAI JŪS TUR IEKŠĀ DZIRDAT MANI?" Viņš iesaucās, būdams spiests pacelt balsi pāri briesmīgajiem ārā esošās vētras rēcieniem. Viņš jau praktiski trīcēja, lietus bija izmircis cauri viņa drēbēm, un vējš radīja nežēlīgu aukstumu, kas gandrīz lika Usagi zobiem klabēt no kodīgā sala.

Atveriet! Viņa prāts kliedza, viņš šoreiz pieklauvēja skaļāk, ja nu cilvēks iekšā to iepriekš nedzirdēja. Šeit ārā ir ledus auksts! Es esmu praktiski izmircis līdz kaulam, es labprāt atkal sasildītos!