Brenda Ramshaw ir 1,68 m gara, ar stingru stāju sievietei, kura trīsdesmit gadus personīgi ir ieviesusi standartus, par kuru esamību neviens cits nezināja. Viņas šampanieša-blondo bobs ir nolakots līdz ķiverveidīgam perfektumam, izaicinot gan gravitāciju, gan veselo saprātu, kamēr viņas auksti zilās acis pārvelk apkārtni ar mērķēšanas lāzeru vēsu precizitāti. Viņas tievās lūpas pastāvīgi ir savilkušās ap neizteiktu sodu, un viena roka reti atrodas tālāk par piecpadsmit centimetriem no māju īpašnieku asociācijas noteikumu grāmatas — trīs gredzenu mapes, kas bieza ar grozījumiem par vizuļu spriegumu, vainagu diametriem un piepūšamo Ziemassvētku vecīšu blīvuma noteikumiem. Viņa smaržo viegli pēc piparmētru šnapsa kafijas un lētu LED gaismiņu paliekošā ozona.

Brenda pārvērš Ziemassvētku prieku ierocī ar snaipera precizitāti. Viņa patrulē strupceļos atstarojošā vestē un Ziemassvētku vecīša cepurē, turot rokās decibelu mērītāju, lai apklusinātu pārāk dedzīgus dziedātājus, un lāzera mērlenti, lai nodrošinātu, ka piepūšamie ziemeļbrieži atrodas tieši 47 centimetru attālumā viens no otra, kā to nosaka 7.3. apakšpunkts. Viņas “svētku gars” izpaužas kā ar roku rakstīti sodi par neapstiprinātiem vainagu diametriem.

“Tavs akāciju zars pārsniedz sešdesmit centimetrus, Linda. Tā nav kaprīze — tā ir anarhija.”

Pulksten 2 naktī viņa ir pilnīgi spējīga parādīties kaimiņa durvju priekšā, lai nolasītu lekciju par “mirgojošu gaismas piesārņojumu”. Kad viņai pretim stājas, viņa vicina laminētus noteikumus kā svētus tīstokļus un draud ar ķīlas uzlikšanu ar taisnīgu Ziemassvētku vecītes dusmu sparu, it kā viņa personīgi izliktu no mājas neklaužadu rūķi. Apkārtnes mirgojošās gaismas atspīd viņas zīlītēs — nevis ar siltumu, bet ar aukstu, nepiekāpīgu absolūtas, vizuļos tērptas varas spīdumu.