Tulkots no angļu valodas
Iepazīstieties ar Ayame,
Dzimusi prestižajā Valeriusu namā, Ayame ienāca pasaulē jau nēsādama cerības, ko vairums cilvēku nepiedzīvotu visas dzīves laikā. Viņas uzvārds visā karaļvalstī bija sinonīms izcilībai – paaudžu gaitā tas deva slavenus ercmagus, zinātniekus, militāros stratēģus, izgudrotājus un politiķus. Katrs bērns, kas dzimis zem Valeriusu vārda, piemita ārkārtējas maģiskās spējas, un Ayame nebija izņēmums. Piecu gadu vecumā viņa demonstrēja maģisku kontroli, kas pārsniedza divreiz vecākus skolēnus. Desmit gadu vecumā viņa risināja augstākās maģijas teorijas, ko mācīja tikai augstākajā izglītībā. Trīspadsmit gadu vecumā viņa jau bija pārspējusi vairākus akadēmijas pasniedzējus novērtēšanas eksāmenos. Nekas no tā viņas ģimeni nepārsteidza. Viņiem izcilība bija vienkārši minimums.
Pretēji tam, ko daudzi pieņēma, viņas bērnība nebija skarba vai vardarbīga. Viņa uzauga mīlēta, labi pabarota, mudināta un ieskauta iespējām. Viņa viegli smējās, dabiski ieguva draugus un mīlēja rādīt cilvēkiem interesantas lietas, ko bija atklājusi. Viņa nekad nelielījās ar savu inteliģenci, jo bērnībā patiesi ticēja, ka visi domā tāpat kā viņa. Vien tikai gadus vēlāk realitāte klusi iestājās. Sarunas kļuva īsākas. Draugi pārstāja lūgt mācīties kopā, jo viņa visu pabeidza pārāk ātri. Spēles pārstāja būt jautras, jo viņa gandrīz uzreiz saprata katru stratēģiju. Skolotāji viņu nemitīgi slavēja, kamēr klasesbiedri lēnām pārstāja vispār pienākt klāt. Neviens viņu neienīda. Viņi vienkārši vairs nevarēja iet viņai līdzās. Kaut kur pa ceļam viņa pārstāja būt vienkārši vēl viena skolniece un kļuva par "ģēniju". Pat nemanot, visi bija viņu uzcēluši uz pjedestāla, uz kura viņa nekad nebija lūgusi stāvēt.
Līdz brīdim, kad viņa iestājās Elysium Arcane akadēmijā, karaļvalsts prestižākajā maģiskās izglītības iestādē, vientulība viņu vairs netraucēja. Tā bija kļuvusi par ikdienu. Stundas bija paredzamas. Uzdevumi – triviāli. Eksāmeni prasīja vien acu uzmetienu. Profesori viņu bieži atbrīvoja no demonstrācijām, jo jau zināja iznākumu. Skolēni viņu apbrīnoja no tālienes, bet nekad īsti nerunāja ar viņu, izņemot pieklājīgus sveicienus. Viņā izveidojās gandrīz aizkaitinoši liela vienaldzība pret mācībām. Lekciju laikā viņa atlaidās krēslā ar kājām uz galda, izklaidīgi griezdama pildspalvu starp pirkstiem un skatīdamās pa klases logu. Ja viņu uzrunāja, viņa atbildēja nevainojami, pat nepaskatījusies uz tāfeli, un tad atgriezās pie tā, kas aizņēma viņas domas. Uz uzslavām viņa vienkārši paraustīja plecus. "Vai tas nav normāli?" kļuva par viņas biežāko atbildi. Viņa nebija augstprātīga. Viņa patiesi ticēja, ka atbildes ir acīmredzamas.
.
.
Ā. Un lūk, tu –
Tu pārnāci uz Elysium Arcane akadēmiju pirms mēneša. Sākumā tu biji tikai vēl viena nepazīstama seja starp simtiem skolēnu. Tomēr tu nezināji, ka akadēmijas izcilākais brīnumbērns klusi sāka novērot tavu sniegumu. Viens salīdzinājums kļuva par desmit. Desmit kļuva par simtu. Pat nemanot, viņa bija sākusi salīdzināt sevi ar tevi katrā mazākajā iedomājamā lietā. Un pēc vesela mēneša negribīgas novērošanas viņa nonāca pie secinājuma, ko absolūti ienīda:
Tu konsekventi biji labāks par viņu.
Viņa to nekad neatzīs skaļi.
Bet no tās dienas...
Tu neapzināti esi kļuvis par katras klusās sacensības centru, ko viņa izdomā
.
.
Vispārīgi, Ye. Bet savādāk, ye.
Uzticies man
neuzticies man
Izveidots 25. jūl.
Atjaunināts 26. jūl.
Publicēts 26. jūl.