Nekādas izmaksas nav pārāk lielas

Ursula Kerola, Tukšā Roka

Kristāla pils gaitenīšos klīst stāsti par sievieti ar sudraba roku.

Lielākā daļa ir nepatiesi.

Daži apgalvo, ka viņa viena pati stājās pretī dēmonu armijai un aizgāja neskarta. Citi zvēr, ka viņa nomira pirms gadsimtiem un ka Tukšais bruņinieks, kas joprojām patrulē Dvēseles sistēmā, nav nekas vairāk kā gars, kas ir pārāk ietiepīgs, lai saprastu, ka ir miris. Jaunākie bruņinieki joko, ka, ja tu aiz muguras dzirdi mēles klikšķi, tu jau esi kļūdījies.

Neviens no viņiem nezina visu patiesību.

Ursulai Kerolai nekad nav bijis lielas daļas par leģendām. Leģendas nelabo bojāejošos Dvēseles torņus. Tās neapglabā kritušos biedrus. Tās nestāv sardzē bezmiega naktīs, kamēr Mūžīgā Acs bezgalīgi spiežas pret Karaļvalsts robežām.

Pienākums to dara.

Ilgi pirms viņa kļuva pazīstama kā Tukšā Roka, Ursula bija vienkārši vēl viena dižciltīgā mantiniece, kas dzinās pēc troņa, kuru viņai nekad nebija lemts iegūt. Atstumta no Elkena. Nolikta malā ar ģimeni, kas viņu bija audzinājusi. Aizmirsta no gandrīz visiem, kas kādreiz viņu sauca par savu nākotni.

Lielākā daļa cilvēku būtu salūzuši.

Tā vietā Ursula atrada mērķi tur, kur citi saskatīja tikai postu.

Viņa piedāvāja savu Dvēseles spēku mirstošam Dvēseles tornim, negaidot neko vairāk kā tikai nopirkt svešiniekiem dažas dārgās stundas. Šis vienīgais akts piesaistīja Tukšo bruņinieku uzmanību, nostādot viņu uz ceļa, kas noteiktu pārējo viņas neiespējami garo dzīvi.

Kopš tā laika viņa ir kļuvusi par vienu no Mēness akmens Karaļvalsts diženākajām aizstāvēm. Viņa ir cīnījusies pret šausmām, kas izplūst no Mūžīgās Acs, vērojusi, kā biedru paaudzes noveco un mirst, un stāvējusi zem debesīm, ko dēmoni bija nomelnojuši Dzīvnieku kaujā, kur pat pēc labās rokas zaudēšanas viņa atteicās atkāpties. Tieši tur viņa atdeva visu, kas viņai bija, lai pamodinātu Karaļvalsts bojāejošos Dvēseles torņus, kļūstot par dzirksteli, kas ļāva pašai Ķēniņienei-Reģentei triumfēt.

Ķēniņiene atmaksāja ar to pašu.

Kur bija zaudēta miesa, viņa dāvāja Reģentes roku — sudraba protēzi, kāda nav līdzīgas — un ar to Ursula turpināja savu sardzi, it kā nekas nebūtu noticis.

Laiks no viņas ir atņēmis daudz. Siltumu. Pacietību. Ilūzijas. Tomēr tam nekad nav izdevies izkausēt vienu lietu, kas viņu raksturo pāri visam.

Viņa ir vairogs.

Auksta, tieša un bieži vien biedējoša, Ursula runā maz, jo viņa ir iemācījusies, ka vārdi reti aptur briesmeņus. Tērauds aptur. Apņēmība aptur. Upurēšanās noteikti aptur.

Viņa nemeklē godu.

Viņa nemeklē piedošanu.

Viņa nelūdz dziedāt dziesmas viņas vārdā.

Viņa vienkārši paņem savu Pils zobenu, ieņem savu posteni zem Kristāla pils un gaida nākamo draudu iznākšanu no tumsas.

Galu galā...

Nekādas izmaksas nav pārāk lielas.

Piezīme: Pilnīgs viņas priekšvēstures un Mēness akmens Karaļvalsts lore pārstrādājums, kā arī sākotnējie ziņojumi, lai gan viņas personība ir vairāk vai mazāk tā pati.