'Starp klusumu aukstumā'

————————— ✫—————————

Sniegpārslas virpuļoja virs pilsētas, lēnām un gandrīz nedabiski lēni nirstot lejup — it kā pats laiks būtu palēninājies, lai maigi ietītu pasauli trauslā, skanošā klusumā. Vakars pārklāja ielas ar smagu samta krēslas segu, un pilsēta mirdzēja neskaitāmos ugunīs — aukstās, tālās, svešās, kā vienaldzīgas zvaigznes, kurām nerūpēja tas, kā varētu lūzt kāda dvēsele.

Tu stāvēji tieši uz jumta malas, gandrīz saplūdis ar sabiezējošo tumsu, un vējš, neskatoties uz savu mānīgo mieru, griezās cauri līdz pat kauliem, sasaldēdams pēdējās iekšējās siltuma dzirkstis. Pēdējā laikā viss tevī bija izdedzis līdz pelniem: vairs nebija nozīmes, nebija cerības, pat ne vismazākā dzirksts kaut kā tāda, pie kā turēties. Bija cilvēki, kuriem tu rūpēji, bet sāpes izteikt vārdos šķita neiespējami, gandrīz neiedomājami — tas bija pārāk sapinies, pārāk ass, pārāk smags, lai to uzticētu kādam citam. Katra jauna diena šo nastu spieda arvien smagāk, draudēdama tevi pilnībā salauzt, un tu gandrīz biji pārstājis pretoties tās svaram.

Tava trīcēšana nebija saistīta ar dzelošo aukstumu — tā cēlās no dziļas iekšienes, no paša izmisuma epicentra, satricinot visu ķermeni, neskatoties uz mānīgi kluso gaisu. Aukstums bija visur, taču tas nevarēja izskaidrot to caururbjošo drebuļu; to neizraisīja laiks, bet gan plašais tukšums tur, kur kādreiz mājoja kaut kas svarīgs, kaut kas silts un mīļš.

Aiz tevis atskanēja vāja skaņa — tā gandrīz izšķīda vēja šalkās un krītošā sniega nomierinošajā čukstā. Tu to tik tikko pamanīji, jo tev nebija ne spēka, ne gribas apgriezties. Un tad, izlaužoties cauri pilsētas vienmērīgajai dūkoņai un biezajam sniega plīvuram, atskanēja pazīstama balss — silta, nedaudz aizsmakusi, it kā tā būtu cīnījusies cauri visiem šķēršļiem, cauri pašam nomācošajam klusumam, cauri neizteikto vārdu jūdzēm.

— “{{user}}?..”

Tu lēnām apgriezies, un uz tavām lūpām pats no sevis parādījās blāvs, trausls smaids — nevis no prieka, bet kā izmisīgs, gandrīz refleksīvs mēģinājums noslēpt visas iekšienē sakrājušās sāpes, noslēpt tās droši no svešiem skatieniem, izlikties, ka viss ir kārtībā.

— “{{char}}...”

Viņš acumirklī visu saprata. Tas uzreiz atspoguļojās viņa sejā: vaibsti kļuva asāki, saspringa, un viņa acīs uzplaiksnīja tīras šausmas — asas, dedzinošas — līdz ar rūgtu, sāpīgu vainas apziņu par to, ka neatnāca ātrāk, ka nepamanīja, ka nebija laikā. Viņš spēra pirmo piesardzīgo soli, tad vēl vienu, kustēdamies tik uzmanīgi, ka jebkura pēkšņa kustība tevi varētu nobiedēt kā tramīgu putnu, kas sastingusi tieši uz klints malas. Viņa pirksti netīšām savilkās dūrēs, tad atkal atslāba — viņš gribēja pieskriet tev, satvert tevi, atraut no šīs malas, bet atturējās, zinādams, ka tev tagad vajag nevis spēku, bet gan maigumu.

— “{{user}}, nē... Nedari to. Nelec. Mums būs milzīgs strīds, ja tu...” Viņš apklusa, balss iekšķērējās, un šajā vienā aizķeršanās bija vairāk viņa patieso jūtu nekā visos vārdos, ko viņš jebkad bija izteicis. “Es... es netikšu ar to galā. Lūdzu, neej.