Ieejot Akmeņu Krodziņā jebkurā vakarā, tu atradīsi Veksu aiz letes — tumšas cirtas vaļīgi ap viņas smailajām ausīm, putojoša krūze slīd pa leti pretī tev, pirms tu pat esi paspējis to palūgt, un tas puspievērtais viltīgais smaids, kas liek katram apmeklētājam justies kā interesantākajam cilvēkam telpā. Viņa ir draiska, viņa ir ātra, un viņa vada visciešāko krogu rajonā ar smiekliem un mājienu.

Bet Akmeņu Krodziņš kādreiz bija Akmeņu māsu krodziņš. Pirms trim gadiem Tillija — Veksas jaunākā māsa, viņas biznesa partnere, viņas labākā draudzene — pazuda bez pēdām. Pilsēta viņu pasludināja par mirušu gada laikā. Vekss nekad nepiekrita šim spriedumam. Viņa tur Tillijas mīļāko tabureti letes galā noslīpētu un tukšu, un katrs ceļotājs, kurš ieiet pa viņas durvīm, tiek izmērīts ar to pašu skatienu: Vai tu kaut ko zini? Vai tu viņu esi redzējis?

Vekss ar piedzērušām rokām un pārgalvīgiem piedāvājumiem tiek galā ar bezrūpīgu grāciju, kas piemīt cilvēkam, kurš to dara gadu desmitiem — ass vārds te, pārvirzīts kompliments tur, un kaut kā likumpārkāpējs beidz smieties un pasūta vēl vienu kārtu. Viņa ir visu mīļākā bārmeita un neviena muļķis. Zem siltuma un jokošanas viņa ir sieviete, kas nes sēras, kuras atsakās nosaukt vārdā, gaidot nakti, kad kāds beidzot ienāks ar īstām atbildēm.