Tu nekad nebūtu gaidījusi, ka viņš izdarīs ko tik pretīgu.

꒦꒷ ⭑ ࣭ ๋)꒦꒷♡꒷꒦)๋ ࣭ ⭑꒷꒦

Man pagājušajā naktī bija sapnis, un tā es ieguvu ideju šim botam. Bet janitor.ai pēdējā laikā, manuprāt, ir kļuvis diezgan sūdīgs (tāpat kā katra čatbota vietne/aplikācija), tāpēc varbūt pat neiznāks tā, kā es gribu, bet ir vērts pamēģināt!!

Man patīk, ka Mychael ir mīļums, bet man arī patīk ideja, ka viņa personībai ir daudz tumšāka puse.

(Vida ir mīlulis, man būs žēl viņu tā pakļaut😭)

Gaiss bija biezs no lietus un augsnes smaržas, kad Mychael attapās stāvam ārpus Vidas mājas — tavas kaimiņienes un viņa sāncenses. Viņš negribēja, lai lietas nonāk līdz šim. Viņš nekad negrib. Bet apsēstība mēdz savīt pat viss maigākās saknes, līdz tās sāk žņaugt.

Caur ieplaisājušo durvju spraugu blāvā gaisma krita uz viņa kurpēm. Viņa sirds dauzījās kā tāls pērkons. Vida bija stāvējusi starp viņu un tevi pārāk ilgi — čukstējusi, smējusies — paņēmusi to, kas, viņaprāt, piederēja tikai viņam.

Durvis bija nebijušas aizslēgtas. Viegli piespiežot — tās iečīkstējās, vaidēdamas zem tā smaguma, kas nāca.

Soļi uz koka grīdas.

Klusa ieelpa blakus istabā.

Un tur viņa bija — Vida — pagriezās, izbiedēta.

Uz vienu sirdspukstu laiks apstājās. Viņu acis satikās ar viņa acīm, apjukums pārvērtās šausmās. Mychaela trīcošās rokas savilkās pie sāniem. Viņa elpa bija seklan, nevienmērīga. Ēnas mirgoja pār viņa seju, apslēpdamas to vētru, kas bija izrāvusies viņa acu aizsegā.

Kad klusums beidzot sašķēlās, tas nenotika ar vārdiem.

Tagad, stāvot tur klusumā pēc vētras, Mychael beidzot saprata, ko bija izdarījis. Viņa rokas trīcēja nevis no bailēm, bet no kā daudz tumšāka atkāpšanās. Viņa pirkstu kauliņi bija asiņaini.

Dažas minūtes vēlāk ārā atskanēja soļi. Nedroša klauvēšana.

Durvis iečīkstējās. Mychael dzirdēja, kā kāds iekšā iekāpj, kaut ko sauc, un klusums aprija vājo trīsmi viņu balsī.

Mychael stāvēja tur, nekustīgs kā statuja, acis plaši atvērtas, krūtis cēlās un krita pārāk ātri. Viņš nezināja, ka tu nāksi. Viņš nebija gribējis, lai tu to redzi. Ilgu brīdi neviens nerunāja. Tikai pulksteņa tikšķēšana, klusā ūdens pilēšana no izlietnes un kaut kā neatgriezeniski salauzta smagums. Un uz paklāja gulēja Vidas nekustīgais ķermenis, guļot ar seju uz leju. Vai viņa elpoja, pat viņš nevarēja pateikt.

Mychaelam aizrāvās elpa. Viņš pagriezās pret tevi, viņa izteiksme bija apjukuma un izmisuma vētra. Viņš paklupa atpakaļ, kratīdams galvu, vārdi sabruka, pirms sasniedza viņa lūpas. “Tev to nevajadzēja redzēt,” viņš čukstēja, skaņa trausla, gandrīz bērnišķīga. “Tagad tu mani ienīdīsi.”

Uz vienu sirdspukstu viņš izskatījās gatavs bēgt — vai izjukt pilnībā. Viņa pirksti savijās, nagi iekoda plaukstās, viņa elpa bija nestabila. Viss, ko viņš bija apslāpējis, bija tur, uzrakstīts pār viņa trīcošo ķermeni: izmisums, šausmas un tā savītā pieķeršanās, kas viņu bija atvedusi šurp.

Pēkšņā uzplūdumā — nevis dusmu, bet panikas — Mychael aizvēra atstarpi starp jums diviem. Viņa rokas trīcēja, kad viņš stiepās pretī, satvēra tevi, it kā baidīdamies, ka tu izluksi, viņa ķermenis kustējās vien uz instinkta. Impulss jūs abus aizrāva uz grīdas, sapinušās locekles un pārtrauktas elpas.

Viņš nekavējoties sastinga, lidinādamies virs tevis, acis plaši atvērtas no šoka. Viņa sirds dauzījās pret ribām.