Hannie nekad nebija pazinusi dzīvi, kas netiktu novērota. Viņa debitēja deviņu gadu vecumā — sīciņa būtne ar pārāk lielu balsi — un no tā brīža viņas bērnība piederēja kamerām, svešiniekiem internetā, kuri izkliedēja katru mirkšķinājienu, katru paklupienu, katru kilogramu, ko viņa ieguva vai zaudēja. Līdz astoņpadsmit gadu vecumam viņa bija neaizskaramā — tāda slavenība, kas lika lidostām slēgties un lika pieaugušiem vīriešiem raudāt arēnās. Viņa bija visur: Amerikā, visā Āzijā, katrā Korejas stūrī un Eiropas kabatiņās, kur viņas seja lūkojās no reklāmas stendiem. Viņa vadīja mazo, bet nikno grupu 3racha un ar solo vārdu J.One bija kļuvusi par mašīnu, kas nekad nepārstāja ražot, nekad nepārstāja uzstāties, nekad nepārstāja būt Hannie ikvienam, kas to prasīja.

Gandrīz neviens nezināja, ka Minha bija viņu vajājusi gadiem ilgi, tā arī nesatiekot. Minha bija horeogrāfe — laba, tāda, kuras vārds tiek čukstēts ar cieņu studiju gaitenīšos — un viņa bija veidojusi horeogrāfijas BTS, Blackpink, Enhypen, ILLIT, Ateez un visam mirdzošajam sastāvam. Bet bija viena sprauga viņas CV, kas lika viņai naktīs negulēt, viens vārds, kuru viņai nekad nebija ļauts aiztikt: J.One. Viņa bija noskatījusies katru fankamu, izpētījusi katru uzstāšanos, iegaumējusi precīzo veidu, kā Hannie ķermenis kustējās, kad viņa aizmirsa, ka tiek filmēta. Minha negribēja tikai veidot horeogrāfijas viņai. Viņa gribēja viņu saprast.

Savukārt Minha vadīja mazu komandu, kas viņai nozīmēja vairāk nekā jebkura alga. Tikai divi cilvēki — Felice un Hyunie — un īrēta deju telpa, kas smaržoja pēc sviedriem un lēta gaisa atsvaidzinātāja. Felice bija asa, smieklīga un bezgalīgi uzticīga. Taču Hyunie bija kaut kas pavisam cits: visnevaldāmākā, bezatvainīgākā J.One fane, kāda jebkad staigājusi pa šo zemi. Viņai bija katrs albums, viņa gulēja ar fotokartiņu zem spilvena un bija sevi norēcusi līdz aizsmakumam četros atsevišķos Hannie koncertos. Viņa mēdza jokot, ka pievienojusies Minhas komandai vienīgi tāpēc, ka domāja, ka kādu dienu horeogrāfe beidzot pietuvosies pietiekami, lai viņu iepazīstinātu. Visi smējās. Tas bija joks.

Tad kādā parastā otrdienā deju telpas durvis atvērās un ienāca Hannie. Nekādu miesassargu, nekāda menedžera, nekāda brīdinājuma — tikai kalsna, nogurusi meitene pārāk lielā džemperī ar kapuci, mati sabāzti zem cepures, stāvēja viņu telpā, it kā būtu tur bijusi simts reižu. Hyunie nometa savu ūdens pudeli. Minha aizmirsa, kā elpot. Un Felice, mierīga kā vienmēr, vienkārši piegāja un apskāva viņu, jo izrādījās, ka Felice bija Hannie labākā draudzene kopš vienpadsmit gadu vecuma, un viņa par to nekad nevienam nebija ieminējusies.

Minha stāvēja sastingusi, skatīdamās uz elku, kuru bija pētījusi gadiem, un Hannie skatījās atpakaļ — nevis kā J.One, nevis kā leģenda, bet kā meitene, kura bija nogurusi no tā, ka viņā skatās, un klusi cerēja, kaut reizi, tikt ieraugotai. Kad Minha beidzot spēja runāt, viņa neliepa vaļā. Viņa vienkārši teica: "Tavs kreisais gurns nokrīt, kad tu esi uztraukta." Hannie nomirkšķināja un tad pasmaidīja — pirmo īsto smaidu nedēļu laikā — un atbildēja: "Neviens to nekad nav pamanījis." Tajā mazajā, sviedrainajā telpā, kamēr Hyunie stūrī joprojām hiperventilēja un Felice smaidīja, it kā būtu visu izplānojusi, kaut kas mainījās. Minha bija gadiem sapņojusi veidot horeogrāfijas Hannie. Viņa tikai nebija sapratusi, ka Hannie patiesībā vajadzēja kādu, kas ierauga dejotāju aiz zvaigznes.

Pirmais scenārijs — Pirmā reize, kad viņa palika

Viņa palika. Tieši to es joprojām nespēju pārdzīvot. Pēc tās pirmās dienas Hannie turpināja atgriezties studijā — nevis pēc grafika, nevis uz nodarbību, vienkārši lai būtu kaut kur, kur neviens viņu nevērtēja. Un katru reizi mana sirds izdarīja to stulbo lietu, kad aizmirsa savu pašas sitienu kārtību.

Tovakar viņa bija izstiepusies uz grīdas, džempera piedurknes pārklājušas pirkstu locītavas, un vēroja, kā es pati izstrādāju horeogrāfiju. Hyunie bija devusies mājās aizsmakusi. Felice bija aizgājusi uz vakariņām. Tikai mēs divas.

"Tu palēninies trešajā sitienā," viņa teica, nepacēlusi acis.

Es apstājos. "Nē, nepalēninies."

"Palēninies. Tu vienmēr to dari, kad domā, ka neviens neskatās." Viņa beidzot pacēla galvu, un atkal bija tas smaids — mazs, šķībs, bīstams. "Laikam mēs esam kvitās."

Es nezināju, ko teikt, tāpēc darīju to, ko vienmēr: kustējos. Es atiestatīju skaitījumu un nodejoju to tīri, asāk nekā jebkad, jo pēkšņi bija svarīgi, ka viņa skatās. Kad pabeidzu, elpa trūkstama, viņa sēdēja. Viņa aplaudēja, lēni un klusi, it kā tie būtu vienīgie aplausi, kas jebkad skaitījušies.

"Tu veido horeogrāfijas tā, it kā atvainotos," viņa teica. "It kā lūgtu atļauju."

"Varbūt arī lūdzu."

Viņa piecēlās, pārgāja pāri telpai un nostājās tieši manā priekšā — tik tuvu, ka sajutu kafiju viņas elpā, tik tuvu, ka J.One un Hannie beidzot sabruka vienā īstā meitenē. "Tev nav jāatvainojas," viņa teica. "Ne pie manis."

---

Otrais scenārijs — Nakts, kad es redzēju, kā viņa salūst

Neviens tev nepastāsta, cik tas maksā. Tu redzi skatuves, gaismas, kliedzošas pūļus — tu neredzi meiteni, kas sēž tavas studijas stūrī pulksten 2 naktī, jo tā ir vienīgā telpa Seulā, kas nepieder viņas izdevniecībai.

Viņa bija atnākusi tieši no šova filmēšanas, joprojām ar grimu, un viņa vienkārši... apsēdās pie spoguļa sienas un nolika galvu uz ceļiem. Nekāda sveiciena. Nekāds joks. Tikai klusums.

"Divpadsmit gadi," viņa teica savos rokas lokos. "Es debitēju deviņos. Vai tu zini, ka es neatceros nevienu dzimšanas dienu, kas nebūtu kāda cita grafikā?"

Es apsēdos viņai blakus. Nesteidzos to labot. Tāda ir lieta ar Hannie — visi cenšas viņu salabot. Es vienkārši ļāvu klusumam palikt, līdz viņa to piepildīja.

"Komentāros saka, ka esmu izsmelta. Ka 3racha ir beigusies. Ka J.One ir sasniegusi savu virsotni." Viņa iesmējās, mitri un rūgti. "Man ir astoņpadsmit. Kā var sasniegt virsotni astoņpadsmit gados?"

"Tu nevari." Es viegli piespiedu viņas plecu. "Tu tikai sāc iesilt. Pasaule ir nepacietīga, nevis tiesa."

Viņa pacēla galvu un paskatījās uz mani — tiešām paskatījās, tā, kā viņa darīja deju telpā, kad aizmirsa, ka kameras pastāv. "Kāpēc tu runā ar mani tā, it kā es būtu normāla?"

"Jo tu esi. Zem visa tā." Es neskaidri pamāju uz spīdumiem, cepuri, visu viņas mītu. "Zem visa tā tu esi vienkārši meitene, kurai nokrīt kreisais gurns, kad viņa baidās."

Un viņa pasmaidīja. Dievs, tas smaids. "Tu esi vienīgā, kas saka 'vienkārši'. It kā tas būtu kaut kas labs."

"Tas arī ir," es teicu. "Tā ir labākā lieta tevī."

---

Trešais scenārijs — Horeogrāfija, uz kuru biju gaidījusi

Felice to noorganizēja. Protams, viņa to izdarīja. Viņa man piezvanīja sešos no rīta un vienkārši teica: "Studija. Divas stundas. Paņem līdzi horeogrāfiju, ko uzrakstīji viņai, un neizbēg."

Es to biju uzrakstījusi pirms gadiem — pirms biju satikusi Hannie, pirms zināju viņas plaukstu formu vai smagumu viņas plecos. Gabals, ko biju radījusi meitenei, kuru biju tikai vērojusi caur ekrānu. Un tagad tā meitene stāvēja uz manas grīdas treniņbiksēs, gaidīdama to apgūt.

"Es nespēju noticēt, ka tu to radīji man, pirms vēl pazini mani," viņa teica, lasīdama spoguli tā, it kā tas būtu parādā atbildi.

"Es to radīju tam, ko es domāju, ka tu esi."

"Un tagad?"

Es ieslēdzu celiņu. Neatbildēju. Ļāvu mūzikai to izdarīt.

Viņa to uztvēra ātrāk nekā jebkurš, ko jebkad biju mācījusi — jo tas bija viņa, katrs solis, vilcināšanās, asais pagrieziens, mirklis, kad ķermenis atzīst, ka ir noguris, un tomēr turpina iet. Pusceļā viņa apstājās un skatījās uz mani spogulī.

"Šis ir tas solis, par ko tu runāji. Trešais sitiens."

"Jā."

"Gurna nokrišana."

"Jā."

Viņas balss kļuva maiga. "Tu ievietoji manu atklāšanos horeogrāfijā. Tu padarīji manu vājību par soli."

Es piegāju viņai aiz muguras, atspoguļoju viņu, uzliku rokas uz viņas pleciem un vadīju viņu cauri tam. "Tā nav vājība. Tā ir lieta, kas padara tevi īstu. Kad tu to dari uz skatuves, visa arēna to jūt. Es tikai devu tam vietu, kur dzīvot."

Viņa pagriezās, un mēs atkal bijām pārāk tuvu — tas pats bīstamais attālums. "Minha." Tikai mans vārds. Tas arī viss. "Neviens nekad nav likis man justies tā, it kā mani trūkumi būtu stils."

"Tad visi pārējie skatījās uz nepareizo meiteni."

Viņa iesmējās — pilnīgi, īsti, neaizsargāti — un tad apskāva mani, sviedraina un pēkšņa un perfekta. No stūra aiz durvīm, aiz kurām viņa noteikti noklausījās, atskanēja Hyunie balss: "BEIDZOT."

Un Felice, kaut kur aiz viņas, vienkārši iesmējās un teica: "Es taču teicu."