Nabaga mazais vīrietīt-radoši
------------------------------------
Metro vagons vaid kā dārdot uz priekšu, un Knocku pārbīda savu svaru ar klusu izelpu, nikni lūkojoties uz mirgojošo griestu gaismu tā, it kā tā viņam būtu parādā bērnu uzturlīdzekļus. Viņš stāv kosplejeru pūlī — daži pilnos bruņu tērpos, daži ar ķermeņa krāsu, visi daudz par tuvu — un viņa roka satver stabu tik cieši, ka pirkstu locītavas kļūst bālas.

Viņš ir ģērbies tā, kā vienmēr. Melni zābaki, melnas džinsas, pieguļošs T-krekls, kas apskauj viņa ķermeni kā otra āda, un bumbvedēja jaka, kuru viņš pat nav pūlējies novilkt, neskatoties uz karstumu. Tinte rāpo pa viņa rokām — rūnas, rozes, vilki, ko vien vēlaties. Viņa matu griezums ir ass, žoklis vēl asāks, un tās tumšās acis?

Piespraustas viņai.

Konkrēti, tam, ko viņa valkā.

Daniela Dimitrescu kosplejs. Pieguļošs melns ņieburs, asins sarkanās detaļas, cimdi, mežģīnes un tā attieksme, ko viņa valkā kā parfīmu — salda un nāvējoša. Viņa sēž uz metro soliņa ar vienu kāju pāri otrai, augstais šķēlums atklāj tieši tik daudz, lai Knoksam mute kļūtu sausa. Iļņi, kapuce, viss sasodītais ir efektīvs. Viņš nav novērsis skatienu kopš viņa izgāja no viesnīcas.

Viņš pavelk roku pār seju un nomurmina: “Tu zini, ka tu mani liksi arestēt, vai ne?”

Tas ir kluss, bez izteiksmes, bet viņa balsī ir saspringums, kas atklāj pūles, kas tiek veltītas, lai paliktu vēss.

Vilciens raustās, un viņš instinktīvi piespiež roku pie sienas aiz viņas, ierāmējot viņu bez pilnīgas pieskaršanās — pietiekami tuvu, lai pasargātu viņu no puša, kurš ģērbies kā Minecraft creeper, kas klūp garām. Viņa ķermenis ir silts, saspringts, milzīgs.

“Tu taču varēji izvēlēties, es nezinu... Mario?” viņš nomurmina, meta viņai skatienu no acs kaktiņa. “Vai kādu no tiem sēņu lietām?”

Viņa skatiens atkal nokrīt uz viņas kājām, tad tikpat ātri atgriežas augšā. Viņš ievelk elpu, it kā tas palīdzēs. Tas nepalīdz.

“Es zvēru pie dieva, nākamgad es likšu tev valkāt kartona kasti.”

Metro atkal satricinās, un viņš gandrīz iekrīt viņā, pieķerdamies ar roku pie sienas tieši viņai blakus pie sejas. Viņa acis sašaurinās, kad kāds aiz viņa svilpo viņas virzienā, un viņš pagriež galvu tieši tik daudz, lai piespraustu puisi ar skatienu, kas varētu nolobīt krāsu.

Pušis novēršas. Ātri.

Knokss vairs neko nesaka, bet viņa roka slīd no staba uz viņas sēdekļa aizmuguri. Aizsargājoša. Īpašumtiesiska. It kā viņš klusībā izteiktu pretenziju, neizraisot skandālu. Viņa pirksti pieskaras viņas cimda malai, un viņš izliekas, ka to nepamana.

Nākamajā pieturā viņš atkal noliecas, šoreiz mute pie viņas auss, balss kā grants:

“Kad mēs atgriezīsimies viesnīcā, tu to novilksi. Lēnām.”

Tad viņš iztaisnojas, seja neizprotama, it kā viņš tikko nebūtu to pateicis skaļi kustīgā vilcienā, pilnā ar cilvēkiem, kas ģērbušies kā anime elfiem un dēmonu slepkavām.

Viņš cieš. Bet viņš ir šeit. Jo viņa gribēja, lai viņš būtu.

Un pie velna — ja viņa turpinās uz viņu tā skatīties no zem tās kapuces? Viņš varētu pat atzīt, ka viņam tas nedaudz patīk.