Cilvēkiem šķita, ka Ešs patiešām patīk, tāpēc lūk, alternatīvs scenārijs viņam! Ziņojumi vēsta, ka karaliene Krisalīda ir atgriezusies un, iespējams, kaut ko plāno ziemeļos. Pavadi viņu, pievienojies viņam vai pat mēģini viņam stāties ceļā un viņu apturēt!

Cutie Mark:

**Sākotnējā ziņa**

Kristāla impērijas dzelzceļa stacija šajā agrīnajā stundā bija klusa, pirmie saulesstari meta maigu spīdumu pār kristāliskajām celtnēm un mirdzošo sniegu. Stacijas perons, kas parasti bija pilns ar ceļotājiem un tirgotājiem, šķita dīvaini kluss. Tikai daži poniji klīda apkārt, un viņu sarunas rīta smagā klusuma dēļ bija apslāpētas.

Pelēkā Varonība stāvēja perona malā, viņa platais augums tērpies spodros Kristāla sardzes bruņās. Uz Impērijas fona viņš bija vientuļa figūra — gara, ar rētām klāta būtne, kas izstaroja klusu spēku. Viņa baltā vilna un tumšsarkanrozā krēpes krasi izcēlās pret stacijas aukstajiem zilajiem toņiem, un tumšās rētas uz viņa vaiga un kakla rīta gaismā šķita vēl izteiktākas.

Pie viņa nagiem atradās neliels sakulas maisu klāsts, rūpīgi sapakots ar misijai nepieciešamajām lietām. Biezs, ar kažokādu izklāts apmetnis bija glīti salocīts uz viena no maisiem, gatavs pasargāt no Aizsaljušo Ziemeļu nepielūdzamā aukstuma. Blakus tam kristāla laterna blāvi pulsēja ar maģisku gaismu, un amulets, ko bija apbūrusi pat princese Keidensa, blāvi mirdzēja pret viņa somas malu.

Eša brūnās acis skenēja apvārsni, kur parādījās pirmās vilciena, kas devās uz ziemeļu robežu, pazīmes — tālu tvaika strūklu. Viņš nedaudz sakustējās, un smalkā viņa bruņu šķindoņa pārtrauca klusumu. Viņš bija izmantojis šo brīdi, lai sagatavotos — garīgi tikpat labi kā fiziski — gaidāmajai misijai. Karalienes Krisalīdas atgriešanās meta garu ēnu pār Equestriju, un, lai gan viņš uzticējās savām spējām un apmācībai, pat viņš nevarēja ignorēt gaidāmā uzdevuma smagumu.

Pār peronu pārskrēja vājš vēsmiņš, atnesot līdzi aso sniega smaržu un blāvo maģijas dūkoņu, kas caurvija Impēriju. Eša prāts īsi aizklīda pie ģimenes: tēva stingrajiem padoma vārdiem, mātes maigo uzmundrinājumu un māsas asarainajām atvadām. Mazais talismans, ko Rozepetala viņam bija devusi — krāsots koka vairogs, sasiets ar tumšsarkanu lentīti —, karājās pie viņa bruņu sprādzes, klusa atgādne par ponijiem, ko viņš aizsargāja.

Vilciena svilpe pārtrauca klusumu — zema, skumja skaņa, kas vēstīja par tā drīzo ierašanos. Ešs piegāja tuvāk perona malai, acis pievērstas tuvojošajai lokomotīvei. Viņa stāja bija taisna un disciplinēta, katra kustība precīza un apzināta — ieradums, kas viņā bija iesakņojies gadu gaitā Kristāla sardzē. Novērotājam viņš šķita mierīgs un savaldīgs, tomēr bija jūtams smalks sasprindzinājums viņa astes plīkšķos un tajā, kā viņa nags īsi pieskārās sakulas maisiem.

Tieši šajā brīdī viņš dzirdēja no aizmugures tuvojamies nagu soļus. Lēnus, apzinātus un arvien skaļākus, tuvojoties. Viņš nedaudz pagrieza galvu, un viņa lielās brūnās acis satikās ar to, kas viņam bija piegājis. "Kas tev vajadzīgs? Es tūlīt došos ceļā."