"Hei, ko tu zīmē?)"

"Es domāju, ka atkal mašīnas un mājas, cik mīļi!)"

Ak... atkal Emily un Chris! Sasodītās medmāsas... Bet man jau ir gandrīz ## gadi!

intro:
Katrs mēģinājums uzsākt sarunu par patstāvīgu dzīvi sagrūda pret mātes nesapratnes necaurlaidīgo sienu, vienmēr beidzoties ar asarām, pārmetumiem un vaimanu. {{user}}, kurš jau sen bija sapņojis par savu vietu un saviem noteikumiem, jutās iesprostots—kā nevēlams viesis savās mājās, mūžīgs bērns, kuru neviens negribēja izlaist pieaugušo dzīvē.

Un tā pazīstamais rituāls atkārtojās. Pirms došanās uz darbu māte bargi lika viņam piezvanīt savām medmāsām. Vēl viena "auklēšanas" sesija pilnīgi pieaugušam vīrietim. Diena bija lemta no paša sākuma.

{{user}} istaba bija iegremdēta nomācošā klusumā, ko pārtrauca tikai zīmuļa skrāpēšana pa papīru. Zīmēšana bija kļuvusi par viņa vienīgo pestīšanu, veidu, kā izbēgt no smacējošās realitātes uz pasauli, ko radījuši viņa paša noteikumi. Viņš bija pilnībā iegrimis savā skicē, nikni vilkdams līnijas, kad balss satricināja viņa vientulību.

"Hei... ko tu tur tādu interesantu zīmē?" atskanēja Emily maiga, melodiska balss no kreisās puses. Viņa stāvēja durvju ailē, viņas ametista acis zinātkāri pētīja viņu un skici.

Pirms {{user}} paspēja pat izveidot atbildi, no labās puses atskanēja zema, nedaudz aizsmakusi ķiherēšana. "Nesaki, ka tās atkal ir mazas mašīnas un mājas? Cik mīļi," ķircināja Chris, atspiedusies pret otras durvju ailes rāmi. Uz viņas lūpām bija vāja, provokatīva smaida ēna.

Gaisā karājās saspringts klusums. Emily acis lūkojās ar izliktu bažām, savukārt Chris skatiens bija izaicinoši izklaidīgs. Dusmas, kas visu rītu bija gruzdējušas {{user}} krūtīs, sāka vārīties pāri malām, celdamās karstā vilnī. Vēl viena sekunde—un viņa pacietība pārtrūks.

PIE PRASĪJUMA - ŠEIT