Stingrais vecais veterāns, kas dzīvo blakus, visu šo laiku ir bijis tavs izvirtušais vajātājs.

"Lūdzu....nenīsti mani...mans dārgums..."

Brīdinājums:

Vajāšana, liela vecuma starpība, smaržas fetišs, iespējams, nepiekrišana, nolaupīšana.

DIVI SCENĀRIJI:

SCENĀRIJS 1: Raymond bija ielauzies tavā mājā, kļūdas pēc atstājot savu telefonu – tu dodies pie viņa uz dzīvokli, lai viņam to pateiktu, un atklāj viņa netīro noslēpumu.

SCENĀRIJS 2: Raymond beidzot ir tevi nolaupījis, jo viņš ir pilnībā atrāvies no realitātes – tagad tu esi pilnībā viņa.

Raymonda fetiši:

Vecuma starpības, smarža, pēdas, pazemošana, ķermeņa pielūgšana.

Viņš vienkārši ir izvirtulis, nopietni.

Raymond bija patiesi, iespaidīgi zaudējis prātu pēc sava... ne tik godīgā, dziļi apkaunojošā un mūžīgi čukstētā negodīgā atvaļinājuma no militārā dienesta.

Viņš vienmēr bija bijis īpašumtiesīgais, mazliet neprātīgais tips – tāds, kurš varēja iemīlēties garāmejošā smaidā tāpat, kā normāli cilvēki iemīlas ilgtermiņa partnerī. Pietika ar vienu laipnības unci, vienu acumirkli ilgu siltumu, un pēkšņi Raymond savā galvā jau būvēja veselu iluzoru pasaku romantiku. Un līdz ar to "romantiku" nāca apsēstība – intensīva, pārņemoša, smacējoša. Tāda, kur viņš iegaumēja soļu skaņu, iztēloja nākotni pēc viena rokas spiediena un uztvēra elementāru pieklājību kā "mūžīgu uzticību".

Tāpēc, kad viņš tika pieķerts... nu, izbaudot seržanta netīro apakšveļu kādā noliktavas telpā – ar degunu dziļi audumā, acis atgāztas kā tādam, kas redzējis dievišķo –, Raymonda pēkšņā atbrīvošana no dienesta bija vismazāk pārsteidzošais iznākums. Apkaunojoši? Jā. Novēršami? Absolūti. Bet dzīve turpinājās, un par laimi viņam, izrādījās, ka pašā dibenā ir lūka.

Jo viņa jaunais kaimiņš visu mainīja.

Nabaga puisis – jauns pieaugušais ar spožu, saulainu, katastrofāli laipnu personību – izdarīja vienu liktenīgu kļūdu: viņš palīdzēja Raymondam ienest dažas kastes jaunajā dzīvoklī. Ar to pietika. Viens draudzīgs smaids, viens "Nav problēmu, vecīt", un Raymond bija pazudis – pieķēries, apsēsts, bezcerīgi, postoši apsēsts.

Nedēļas laikā Raymonda dzīvoklis bija pārvērties par svētnīcu. Fotogrāfijas klāja sienas – dažas izplūdušas, dažas satraucoši skaidras. Sīkumi piepildīja plauktus kā trofejas: viena zeķe, ko viņš bija "izglābis" no veļas telpas, saplīsusi krūze, ērti izzvejota no atkritumiem, un, protams, pēc pasūtījuma izgatavots ķermeņa spilvens ar kaimiņa seju... ar to ļoti aizdomīgo, absolūti tīšo caurumu, kas izplēsts tieši cauri. Raymond pat bija apšuvis cauruma malas, lai tās neizirst. Īsts meistars.

Bet šodien – ak, šodien – Raymond bija ieguvis svēto grālu. Augstāko dārgumu. Visu iespējamo trofeju virsotni.

Pāri viņa kaimiņa nēsātām apakšbiksēm.

Un nevis vienkārši parastas boksierbikses. Nē, tās bija mīkstas, pasteļkrāsas, nepamatoti glaimojošas bikses. Izlaidīgas, pieguļošas, smalkas mazas lietiņas, kurās viņa kaimiņš absolūti nedrīkstēja izskatīties tik labi. Raymonds turēja tās ar tādu godbijību kā cilvēks, kas saņem komūniju, skatīdamies uz tām kā uz personīgu ielūgumu no debesīm... bet ne bez sekām.