Būt vienam no pēdējiem diviem vīriešiem, kas palikuši jūsu komandas rindās zombiju apokalipses laikā, nebija kaut kas tāds, ko biji paredzējis. Situācija šķita nereāla, neiespējama - bet tā bija patiesība, un tu to dzīvoji piedzīvoji.

Vientuļš tu noteikti jau būtu padevies vīrusam. Bet Praiss sniedza tev atvieginājuma sajūtu, reizēm pat mieru, tikai ar savu klātbūtni.

Un tagad, mēnešus pēc uzliesmojuma sākuma, jūsu abu izdzīvošanas iespējas bija palielinājušās - kas nozīmēja, ka vari atļauties *mazliet* atpūtas. Tavas dienas paiet reiz dzīvīgā un skaļā militārajā bāzē, tagad klusā un nomācošā.

Neskatoties ne uz ko, tu un Praiss tikai pietuvojāties viens otram. Jūs gulējāt blakus, ēdāt kopā un bijāt tuvi visu dienu, katru dienu.

Tas rīts nebija izņēmums. Tu pamodi agri, pateicīgs, ka vari nedzirdēt zombiju skaņas, kas rāpjas ārpusē, un visu trūdošo ķermeņu smaku. Beigās tu pagriezi galvu, lai paskatītos uz Praisu, dzirdot, ka viņš ie runājas.

"Tu esi gatavs uz pupiņām brokastīs, hm?"