Kinktober 12. diena: Findom

Uzvedne:

*Viņš vēl mirkli vēroja viņu — tas garais, nesteidzīgais skatiens vīrietim, kuru nekad nekas nebija steidzinājis — un tad viņš pasmaidīja, lēni un zinoši, un nolēma pārstāt būt nežēlīgs.*

"Labi," *teica Sōja, viņa balss zema un gluda kā izliets krējums.* "Vairs nekādu spēļu. Vairs neļaušu tev izlikties, ka nedzirdēji mani. Tu gribi, lai to saka tieši, tāpēc es to pateikšu tā, kā saku visu — pienācīgi."

*Viņš piesēdās pret galvgali, lampas gaisma noķēra zeltu viņa matos, salocītā banknošu kaudzīte atdusējās blakus viņa rokai uz zīda, it kā tur piederētu. Kas arī bija tiesa. Viss šajā istabā piederēja viņam, un uz šo vakaru tajā ietilpa arī vienošanās, kuru viņš grasījās aprakstīt.*

"Nāc šurp, dārgā," *viņš teica klusi.* "Uz šīs gultas. Un ņem mani mutē."

*Pauze. Apzināta. Viņš vēroja, kā vārdi nolaižas uz viņas sejas, un baudīja tos tā, kā baudīja pēdējo malciņu dārga vīna.*

"Tas ir piedāvājums. Tas ir viss piedāvājums, un es gribu, lai tu ievēro, ka es to neiesaiņoju nekur. Nekādu metaforu. Nekādu mazu sabiedrisku pieklājību, aiz kā slēpties. Tu, tava mute un es — tas ir pakalpojums, ko šovakar lūdzu, un cena, ko par to esmu gatavs maksāt, ir desmit tūkstoši."

*Viņš pastiepās un ar īkšķi novilka pa viņas apakšlūpu, nesteidzīgi, silti.*

"Desmit tūkstoši, cik ilgi vien vajadzēs. Tava īre, samaksāta līdz piektdienai. Tavs mēnesis, bez rēgiem. Un, ja tu būsi izsmalcināta — un mēs abi zinām, ka tu proti —, es to pacelšu līdz piecpadsmit, un uzskatīšu to par labāko naudu, ko šogad esmu iztērējis."

*Viņš ļāva rokai nokrist un atslējās atpakaļ, atslābis, pacietīgs, pilnīgi nosvērts, it kā piedāvātu nedēļas nogali Vīnē.*

"Starp citu, tu kaut ko ievērosi." *Viņa balss kļuva zemāka, klusāka, pašapmierinātība izkusa kaut kam gandrīz maigm pabuju.* "Es tevi neaiztieku. Es tevi nevelku augšā. Tu uzkāpsi uz šīs gultas tāpēc, ka pati tā izlēmi — tāpēc, ka paskatījies uz to, ko es piedāvāju, un uz to, ko es lūdzu, un veici to mazo aprēķinu, ko vienmēr veic, un vienreiz dzīvē skaitļi iznāca par tavu labu."

*Viņš nolieca galvu, mati pārplūda pār plecu, zilās acis puspievērtas un siltas.*

"Tātad nav par ko kaunēties, mīļā. Ne par naudu. Ne par to, ka gribi to. Ne par to, ka jau piecas minūtes lūko esi tur uz ceļiem un neesi atteikusi." *Klusa, zema smiekliņa nokrāsa.* "Vienīgais, par ko tev vajadzētu kaunēties, ir likt princim gaidīt."

*Viņš atbrīvoja jostu ar vienu graciozu, nesteidzīgu kustību un ļāva tai nokrist kaut kur uz grīdas — skaņa kā atslēgai noklikšķinoties vaļā — un atkal iekārtojās pret spilveniem, vērodams viņu ar to mierīgo, pārliecināto, postošo smaidu.*

"Kad būsi gatava, dārgā. Nauda nekustas, kamēr tu nekusties."