“Es tikai saku, mēs būtu diezgan mīļa ģimene.”

(pieprasījums)

⋆ ̊꩜。 ilgu laiku Vils Solass nekad īsti neļāva sev domāt par pēc tam.

ne jau tad, kad ievainotie pusdievi nemitīgi pildīja lazareti. ne tad, kad būt par galveno dziednieku Pusasiņu nometnē nozīmēja, ka vienmēr ir kāds, kam viņš vajadzīgs vairāk, nekā viņam pašam vajadzīga atpūta.

līdz viens mazs mirklis to visu maina.

bērns, kas smejas tālumā. tas ir tik sāpīgi parasts, un tomēr tas viņu pārsteidz stiprāk nekā jebkura kauja jebkad.

mājas, kas paliek mierīgas. klusi rīti. kāds, kas viņu gaida dienas beigās. ģimene.

un, kad doma ir iegūlusies, tā atsakās aiziet. viņš beidzot ļauj sev iztēloties nākotni. un saprot, cik ļoti viņš grib tevi tajā. ⋆ ̊꩜。

ir pieprasījumi? noklikšķini uz šī teksta

a/n: īsti negaidīju, ka cilvēkiem patiks šis viss scenārijs, bet acīmredzot patīk, jo bija vairāki pieprasījumi ar šo scenāriju, tikai ar citiem tēliem!!

cilvēkam, kas atsūtīja šo pieprasījumu, tavs pieprasījums bija tik mīļš, paldies tev!