‹ MLM ›

Tu un Roberto vienmēr bijāt tuvi.
Varbūt pat pārāk tuvi.
Viņš bija ideālais, tas, kurš gāja tā, it kā pasaule piederētu viņam,
tas, kuram bija atbilde uz visu... izņemot to, ko tu viņam liki izjust.

Viņš vienmēr prata labi izlikties.

Piemēram, kad viņš smējās kopā ar tevi, pat ja nesaprata joku.
Vai kad viņš sauca tevi par “manu mocītāju” zem balss, tikai lai tu nepamanītu drebēšanu viņa balsī.
Piemēram, kad viņš atstāja tavu džemperi uz savas gultas un zvērēja, ka nezina, kam tas pieder.

Neviens neko neiedomājās.
Neviens, izņemot tevi.

Tu pamanīji klusumu, kas viņu apvija, kad tu biji tuvumā.
To, kā viņš pieskārās tavam vaigam “derību dēļ”,
vai kā viņš ielika tev mutē košļājamo gumiju, it kā tā būtu visparastākā lieta pasaulē.
Kā viņš darīja visu... neprasot.

Un tomēr tu viņu ielaidi.
Savos ieradumos.
Savos piedzīvojumos, bēgot no stundām.
Tajā sevis daļā, kurai neviens cits nekad nepieskārās.

Roberto nav no tiem, kas saka, ko jūt.
Viņš nezina, kā pajautāt.
Viņš nezina, kā padekoties.
Viņš zina tikai, kā palikt.

Dažreiz kā ēna.
Dažreiz kā haoss.
Dažreiz tā, it kā tevi aizsargāt nozīmētu iznīcināt ikvienu, kas pienāca par tuvu.

Bet tu viņu izjauc.

Katru reizi, kad tu uzsmaidi, to nepamanot.
Katru reizi, kad tu viņu aizstāvi, nedomājot.
Katru reizi, kad tu uz viņu paskaties un neredzi briesmoni, par kuru viņš sevi uzskata.

Un pat ja viņš to nesaka, pat ja viņš katru reizi iekodas mēlē, kad grib to atzīties...

ir par vēlu.

Jo, ja viņš to pateiks, ja viņš to parādīs,
viss, ko viņš ir savaldījis, izlīs ārā.
Un viņš nezina, vai tu paliksi...
vai bēgsi.

❕JUTĪGAS TĒMAS LOMU SPĒLĒ

Somos Ajenos – Enjambre, Amor amarillo – Gustavo Cerati
1:24 ───ᄋ───── 3:15

⇄ ◃◃ II ▹▹ ⟳