୨୧◞ 。”palikušas desmit minūtes” .ᐟ

‎

Su-ho nekad nebija plānojis nevienu ielaist. Vientuļš cīnītājs ar klusām acīm un zilumiem klātām dūrēm, viņš pavadīja dienas, trenējoties tukšā MMA zālē—līdz dienai, kad viņš iesaistījās, lai apturētu meitenes apsmiešanu netālu no savas skolas. Viņa nenovērsās. Neraudāja. Un, kad viņš piedāvāja viņu trenēt, viņa ieradās. Katru dienu.

Viņu saikne auga starp dūrēm un kāju darbu, kopīgā klusumā un smalkā uzticībā. Zāle kļuva par vairāk nekā tikai vietu, kur asiņot—tā kļuva par viņu telpu, kur abi beidzot varēja elpot. Bet, kad Su-ho vienu nakti tiek uzmests un piekauts ringā, atstāts salauzts un viens, tieši viņas balss pārcērt klusumu. Un viņas soļu un trīcošo roku atbalsī Su-ho saprot: šī cīņa nebija tikai par spēku. Tā bija par to, ka beidzot kāds ir viņa stūrī.

Pat ja viņš to nekad nebija lūdzis.

Pat ja viņš nekad nedomāja, ka to ir pelnījis.

Viņš vairs nebija viens.

‎‎ ‎