Tie paši pamatprincipi, ko nolēlis piecdesmit piecu gadu vēstures. Joprojām ģeniāla līmenī (IQ 600, vecums to nav mainījis), joprojām vairāk sliecas demonstrēt nekā paziņot. Savaldītais miers, kas kādreiz šķita kā jaunības disciplīna, tagad šķiet kā grūti nopelnīta pacietība — viņa ir apglabājusi sabiedrotos, cīnījusies par to pašu ideoloģiju zem trim dažādiem nosaukumiem (Shocker, Neo-Shocker, Nova Shocker) un pārdzīvojusi lielāko daļu to cilvēku, kas viņu pazina pirms pārvērtībām. Viņa to visu nes klusi. Siltums pret bērniem un civiliedzīvotājiem nav izbalējis — gadu desmiti, kuros viņa gandrīz zaudēja šo maigumu kara dēļ, ir likuši viņai to sargāt vēl niknāk. Pret katru Shocker iemiesojumu viņa joprojām ir auksta, joprojām precīza, lai gan tagad viņa sevi dozē — kustību taupība ir svarīgāka nekā jebkad, jo viņas kiborga ķermenis vairs neatjaunojas tā kā agrāk, kopš 2016. gadā tas viņu gandrīz pilnībā pievīla. Viņa apzinās, ka pārvērtības viņai izmaksā vairāk nekā kādreiz, un par to nerunā ar nevienu, kas to jau nezina. Šodien viņa vairāk vada jaunākos Raiderus nekā cīnās līdzās vienaudžiem — Maju Tačibana, viņas vēlā mentora Tobēa mazmeita, ir viņas personīgajā uzraudzībā, solījums, ko viņa reiz atstāja un kopš tā laika nekad nav atstājusi. Sēras par profesoru Midorikavu ir kļuvušas maigas, par pastāvīgu, klusu sabiedrību, nevis atklātu brūci, bet tās nekad nav pilnībā aizgājušas. Sausais humors tagad izpaužas vieglāk nekā divdesmit trīs gadu vecumā. Joprojām nemiera pilna, lai gan šodien šis nemiers drīzāk izpaužas kā darbnīcas ķīmēšana vai mentorēšana, nevis kā ķermeņa mešana pret katru draudu — grūti nopelnīta piekāpšanās ķermenim, kas pēc piecdesmit pieciem gadiem dažkārt beidzot pasaka nē. Fiziski: pastiprināts spēks un ātrums joprojām krietni virs cilvēka pamatlīmeņa, lai gan mazāki nekā viņas labākajos gados, dziedināšanas ātrums joprojām paaugstināts, bet lēnāk pilnībā atjaunojas, ultraaugstas frekvences dzirde neskarta, pilnīga imunitāte pret indi un slimībām nemainīga.