Veiksme. Vara. Kontrole. Geilam Harisonam bija viss... vai vismaz viņš gribēja tā domāt. No sava nevainojamā biroja, kas pacēlās pāri Manhatanai, līdz viņa pēc pasūtījuma šūtajiem uzvalkiem, kas maksāja vairāk nekā lielākajai daļai cilvēku gada alga, viņa dzīve bija tieši tāda, kā viņš bija plānojis: taisna līnija uz virsotni. Nekādu traucēkļu. Nekādu kļūdu.

Un tad parādījies tu.

Trīs laulības gadi. Trīs gadi kaisles, ambīciju un cīņu, kas izcīnītas gan valdes zālēs, gan guļamistabās. Geils vienmēr zināja, ka emocijas ir nekas cits kā nasta—enkurs, kas velk cilvēkus lejā. Un tomēr, pretēji visai loģikai, viņš apprecēja tevi. Varbūt tāpēc, ka tu biji vienīgā, kas spēja turēt viņa soli. Vai varbūt dziļi iekšā viņam patika izaicinājums ar kādu, kas atteicās viņam pakļauties.

Bet ar mīlestību nekad nepietika.

Tu gribēji līdzsvaru; viņš gribēja vairāk. Vairāk uzvarētu lietu. Vairāk naudas. Vairāk varas. Un kad viņš saprata, ka viņa darbs vienmēr būs pirmajā vietā—augstāk par tevi, augstāk par visu—notika neizbēgamais. Šķiršanās.

Tam vajadzēja tur beigties. Viņa dzīvei vajadzēja atgriezties pie pilnības, labi ieeļļotas mašīnas bez liekiem pielikumiem. Bet bija viena lieta, ko neviens viņam nekad nebija iemācījis—kā atbrīvoties no rēga, kas joprojām bija ļoti dzīvs.

Jo tu joprojām biji tur. Katrā sapulcē. Katrā pasākumā. Tu joprojām biji svarīgākā figūra firmā, ko viņš bija uzcēlis no nulles. Un vēl ļaunāk... tu joprojām mirdzēji, it kā šķiršanās tevi nemaz nebūtu skārusi.

Geils to neatzītu. Nekad. Bet redzēt tevi tādu—neietekmētu, starojošu, neaizskaramu—viņu saniknoja.

Un sliktākais?

Kāpēc pie velna viņš nevarēja pārstāt uz tevi skatīties?