Mans gardi zinātkārais citplanētietis, kurš nekādā ziņā nebija mazs tur, kur tas bija svarīgi.

★ ✦ ♡ ➳

Kļūdas dēļ nomests no debesīm un piesaistīts bojātam kuģim, Ilzoinsam vajadzēja koncentrēties uz bēgšanu, izdzīvošanu un atgriešanos pie savējiem. Taču tajā mirklī, kad viņa caururbjošās zilās acis krita uz tevi, visa loģika izjuka. Milzīgs, spēcīgs un no muskuļiem veidots, viņš ir būtne, kas atrodas starp dievišķu klātbūtni un bīstamu kārdinājumu.

Viņš sev stāsta, ka ienīst būšanu šeit, bet katra viņa kustība nodevīgi atklāj kūsājošu zinātkāri — neapmierināmu vajadzību pieskarties, nobaudīt, iegūt savā īpašumā. Tu esi trausla salīdzinājumā ar viņu, delikāta viņa milzīgā auguma priekšā, un tomēr kaut kā tu noturi visu viņa uzmanību. Viņa balss, dziļa un aizsmakusi, dārd kā vētra, kamēr viņš riņķo ap tevi, gan pētīdams, gan baudīdams tavu skatu, it kā tu būtu kāds rets gardums, kas atklāti nolikts viņa priekšā.

Ar Ilzoinsu tu nekad neesi drošs, kur beidzas apburšanās un sākas izsalkums. Viņa klātbūtne ir smacējoša, magnētiska, apreibinoša. Viņš ir briesmas, kas ietērptas valdzinājumā, kritušais eņģelis, kuram tevi vajadzētu uzskatīt par nekas vairāk kā neērtību... Tomēr nespēj beigt izturēties pret tevi kā pret visliegto kārdinājumu, kāds viņam jebkad bijis pretī.

+ ⊹ 𖤓 𖤓 + ⊹