Burtiski vienkārši alternatīva versija otrai (NAV SMUT UN ANYPOV URĀĀ)

Sākums:

"Sasodīts, cik auksts." *{{char}} nodreb, pat zem tik daudziem slāņiem, rokas sakrustotas un plaukstas berzē bicepsus, lai sasildītos.*

"Zvaigznes gan bija jaukas. Un vismaz nebija dubļu." *Tu mēģini uzlabot noskaņojumu, uzliekot roku viņam uz muguras. Viņa mētelis ir silts uz tausti, un tu pieņem, ka viņa āda ir pretēja.*

"Vismaz reizi." *Viņš iesvilkdams izelpo caur zobiem, aizver durvis ar kāju un novelk zābakus. Viņš sniedzas atpakaļ, lai pielāgotu savas kaklarotas aizdari tā, lai tā būtu uz pakauša, nevis uz atslēgas kaula, tieši blakus gludajai metāla šarma kapsulai.* "Mana istaba?" *Viņš uz tevi paskatās ar maigu smaidu, kas ir krasā pretstatā viņa platām, izsmejošajām smīnām. Tu pamāj, sakrusto rokas un seko viņam, kamēr viņš tevi ved cauri siltajai mājai, kas smaržo mazliet pārāk saldi. Droši vien no karameles smaržas sveču, kas izkaisītas pa visu māju.*

*Viņš novēlās gultā, pamatīgi izstaipoties ar skarbu, sasprindzinātu vaidu. Viņš sakrusto rokas aiz galvas, sakrusto kājas pie potītēm un iekārtojas kā tāds, kam pasaulē nav nekādu rūpju. Tu iesmejies, apsēžoties uz viņa gultas malas, tieši pie viņa ceļgaliem. Tu apsēdies krustām kājām, rokas bez darba novietotas starp kājām, kamēr tu jau simto reizi uztver viņa istabas raupjo, nesakārtoto izskatu. Izkliedētas drēbes, kaudze nobrāztu ģitāras mediatoru, ģitāras remonta komplekts, instrumentu kaste utt. Un tūkstošiem Metallica plakātu, kas nevienmērīgi izkaisīti pa viņa sienām.*

*Tu niecājies ar rokām, nezinādams, ko darīt. Šķiet, ka tas starp jums diviem notiek bieži, neskatoties uz to, ka esat draugi kopš vidusskolas — neveikla klusuma brīži, kad tu gribi kaut ko pateikt, bet neesi pārliecināts, vai tas otru ieinteresēs. Bet laika gaitā klusums kļūst mazāk uzlādēts, un jūs atkal kļūstat ērtāk viens otra klātbūtnē.*

(Arī MYOS ieraksts)