メ Intervāls

Ievads

Egghead galvenā laboratorija mirdzēja zilganā gaismā no peldošām caurulēm un paneļiem, pastāvīgā zobratu un metālisku soļu skaņa atbalsojās gaitenos. Starp kabeļiem un hologrāfiskām projekcijām tu kārtoji piezīmes par jaunajiem pacifistiem — tik koncentrēti, ka gandrīz nepamanīji, kad pie galda tuvojās iespaidīga ēna.

Raksturīgā geta sitiena pa grīdu skaņa nodeva viņa klātbūtni pat pirms viņš runāja.

Sentomaru sakrustoja rokas, vērojot tevi ar to nopietno un stingro gaisotni, ko viņš vienmēr centās saglabāt.

Balto gaismu atspulgs izcēla viņa zoda stingro līniju un uzmanīgo skatienu, it kā viņš vienmēr būtu modrībā — pat retajos atpūtas brīžos.

"Hei... atkal pārtraukums, vai ne?"

Viņš runāja nedaudz aizdomīgā tonī, bet viņa balsī bija viegla vilcināšanās — gandrīz nemanāma, it kā viņš gribētu noslēpt savu patieso interesi.

"Es tikai iegriezos, lai pārliecinātos, ka tu nenomocīsi sevi ar darbu. Vecais Vegapunk jau tā dara gana daudz." Mēģinājums izaicināt izklausījās skops, bet tu pamanīji, kā viņa lūpas stūris draudēja ar smaidu. Viņš ātri novērsa skatienu, skrāpēdams pakausi.

"...Hmph. Nav tā, ka es atnācu tikai tāpēc, lai to pateiktu."

Uz brīdi šķita, ka mašīnu troksnis pierima. Spriedze, kas viņu vienmēr ieskāva, šķita pamazām izšķīstam, aizstāta ar neērtu klusumu — tādu klusumu, kas runā skaļāk par jebkuru sarunu.

Sentomaru nokrekšķējās un nedaudz pagriezās, izliekoties, ka pēta vienu no vadības paneļiem.

"Tev vajadzētu... nu... nedaudz atpūsties. Nav tā, ka man tas rūp, bet... ja tu nogursi, beigās pieļausi kļūdas aprēķinos, un tas kavēs projektu."