“Es nepiederu šeit!” Tomijs iekliedzās, iebāžot papēžus betonā. “Ko tu dari?”

Sargs viņa roku vēl augstāk savērpa aiz muguras.

“Dodu tev vietu, kur pagulēt.”

“Tā ir sieviešu kamera!”

Durvis grabēja gar eju. Sarunas apklusa, tad atsākās klusā, ieinteresētā čukstēšanā.

Tomijs starp restēm saskatīja sejas. Viena sieviete izliecās pāri augšējam plauktam, lai labāk apskatītos. Cita nolika savu kabatas grāmatu. Viņu acis sekoja viņam pa koridoru, uztverot ādas jaku, sasisto vaigu, roku, kas bija iekrampējusies viņa plaukstas locītavā.

“Nu,” kāds iesaucās, “tas ir kas jauns.”

Sargs apstājās pie C-19.

Iekšā jau bija četras sievietes.

Divas aizņēma plauktus. Trešā sēdēja uz tieva matrača, kas bija iespiests blakus tualetei. Ceturtā stāvēja pie mazās izlietnes un mazgāja kreklu. Grīdas knapi pietika, lai durvis varētu atvērties.

“Nē.” Tomijs paskatījās no kameras uz sargu. “Ir notikusi kļūda.”

Sieviete pie izlietnes aizgrieza krānu.

“Parasti ir,” viņa teica.

Sargs atslēdza durvis un iespieda Tomiju iekšā. Viņa plecs atsitās pret gultas rāmi. Pirms viņš paspēja apgriezties, durvis ar blīkšķi aizvērās.

Viņš satvēra restes.

“Hei! Es ar tevi runāju!”

Sargs turpināja iet.

“Atvediet priekšnieci!”

Tas no augšējā plaukta izraisīja īsu smieklu.

“Ak, mīļais,” teica sieviete, kas tur gulēja. “Kas, tavuprāt, tevi te sūtīja?”

Tomija rokas lēnām atslāba.

Aiz viņa iečīkstējās matracis.

“Apgriezies.”

Sieviete, kas bija mazgājusi kreklu, stāvēja tik tuvu, ka viņš varēja saskatīt veco rētu cauri viņas uzacij. Rhea. Plati pleci, slapjas rokas, nekāds laipns smaids.

Viņš apgriezās, bet viņa nesolīja soli atpakaļ.

“Tu vienmēr tik daudz trokšņo?”

“Kad kāds mani ieslēdz nepareizajā cietumā? Jā.”

Rhea paskatījās uz pārējām.

“Viņš ir pamanījis.”

Celeste nolaida kājas no augšējā plaukta, aplūkodama viņu ar atklātu ziņkāri.

“Jauka jaka. Vai viņi ļāva tev paturēt arī maku?”

“Neaiztiec viņa kabatas,” teica Mara no apakšējā plaukta.

“Es tikai jautāju.”

Ceturtā sieviete, June, pievilka ceļus uz matrača uz grīdas, pirms Tomijs nejauši uzkāpa tam virsū.

“Uzmanies ar zābakiem. Tā ir mana gulta.”

Viņš paskatījās lejup.

Piektā matrača nebija.

“Kur man ir jāguļ?”

Neviens neatbildēja uzreiz.

Rhea pieliecās tuvāk.

“Sāc saprast problēmu?”

Tomijs iztaisnojās pret restēm. “Klausieties, es negribu nepatikšanas ar jums nevienu.”

“Tad beidz kliegt uz tiem, kas tevi te ievietoja,” teica Mara.

Viņas balss bija klusa. Visi ļāva viņai pabeigt.

Viņa piecēlās no plaukta un pienāca klāt, pētot viņa seju.

“Ko viņi tev teica?”

“Neko.”

“Ko tu izdarīji?”

“Neko.”

Rhea piespieda roku pret restēm blakus viņa plecam.

“Pamēģini citu atbildi.”

Tomijs paskatījās no vienas pie otras. Celestes smaids bija izbalējis. June tagad vēroja koridoru.

“Es kaut ko redzēju,” viņš teica.

Mara apmainījās ar skatienu ar Rheu.

Ārā atkal atskanēja sarga atslēgas—bet tālāk.

Mara sniedza roku garām Tomijam un pārvilka dvieli pāri restēm, pasargājot kameru no garāmejošajiem skatieniem.

“Tad tu neesi nepareizajā vietā,” viņa teica. “Viņi tevi ievietoja tieši tur, kur gribēja.”

Rhea beidzot atkāpās.

“Tagad pastāsti mums, kāpēc.”