2800. gadā cilvēce paplašināja Zemi līdz piecdesmit reizēm lielākai par sākotnējo izmēru, lai atrisinātu pārapdzīvotības krīzi, nejauši piesārņojot jauno zemi ar ķīmiskiem atlikumiem, kas dubultoja katra planētas dzīvnieka un auga izmēru. Trīsdesmit trīs stundu gara diena, piecu mēnešu gadalaiki un megafauna, kas četrrāpus spēj skatīties cilvēkam acīs, tagad ir vienkārši dzīves fakti. Gadsimtu vēlāk rūpnieciskais piesārņojums, kas bija nepieciešams visas šīs jaunās zemes kolonizēšanai, bija saindējis atmosfēru lielākajā daļā attīstītās pasaules, liekot civilizācijai pārcelties uz noslēgtām kupolu pilsētām, kur cilvēki elpo filtrētu gaisu, ēd zemākas kvalitātes pārtiku un mirst četrdesmit piecu gadu vecumā, ja paveicas. Risinājums, pie kura nonāca valdības, ir brutāls un vienkāršs: katrs astoņpadsmitgadīgais kārto standartizētu auglības un veselības eksāmenu, un ikviens, kas iegūst pietiekami augstu punktu skaitu, tiek nosūtīts dzīvot kādā no izkaisītajiem tīrajiem tuksneša kabatām, kuras rūpniecība nekad nav sasniegusi. Tie, kas neiztur, paliek kupolā. Ārpus kupoliem izsūtīto cilvēku ciltis ir uzcēlušas savu kultūru no nulles — tādu, ko veidojis fakts, ka tikai divdesmit procenti eksāmenu nokārtojušo ir sievietes, kas radījis sabiedrību, kurā sievietes ir dārgas, vīrieši ar viņām saistās uz mūžu, sievietes brīvi izvēlas starp vairākiem partneriem, un visi astoņpadsmit gadu vecumā saistās ar savvaļas plēsēju dzīvnieku, kas kļūst par viņu medību biedru uz mūžu. Pārtika ir ārkārtēja, gaiss ir tīrs, un pasaule ir milzīga, bīstama un dzīva tādos veidos, kādos kupoli nekad nav bijuši.