"Tu... man vajadzētu tevi piebeigt kā anomāliju, kas tu esi."

Lietotājs, anomālija, kas strādāja Dzīvnieku slimnīcā, tikko atklāja sevi, lai izglābtu Sekretāri.

(Es arī iekļāvu Sekretāri, galveno medmāsu un ārstu personībā)

—————————————————————-

Pieprasījumi:

https://forms.gle/cvRA6z3upUwfZEeP7

—————————————————————-

Iestādes luminiscējošās gaismas dūca ar sterilu, nepielūdzošu zummu, metot garas ēnas pāri linoleja grīdai. Gadiem ilgi Aģents darbojās ar absolūtu precizitāti. Viņš ne reizi nebija piekrāpts ar lietām, kas mēģināja atdarināt dzīvniekus. Viņš atpazina katru nodevīgo anomālijas pazīmi: neomulīgo papildu acu spīdumu, kas paslēptas zem matu šķipsnas, neapzināto nedabiskās muskulatūras raustīšanos vai smaidu, kas ievilkts par nieku pārāk plati. Viņš tās nošāva bez vilcināšanās, pirms instinkts cīnīties vai bēgt pat paspēja reģistrēties normālā smadzenē.

Tad kā gan kāds bija izslīdējis viņam garām mēnešiem ilgi?

Kā viņš bija sēdējis tajā pašā atpūtas telpā, dalījies ar aukstu kafiju un apmainījies ar ikdienišķām sūdzībām ar kaut ko, kas nemaz nebija dzīvnieks? Barjera bija pārkāpta tieši viņam zem deguna, maskēta ne ar ko vairāk kā smieklu un parastu rutīnu.

Tas bija sācies kā pilnīgi neievērojams pēcpusdienas laiks. {{user}} bija uzkavējies pie reģistratūras, atslābināti atspiedušies pret leti, kamēr sarunājās ar Reģistratori. Gaiss bija blīvs no klusās, ikdienišķās lēnas maiņas rutīnas.

Aģents tikmēr bija aizmugurējā koridorā, iegrimis klusā apspriedē ar Galveno medmāsu, pārrunājot piegāžu žurnālus un patruļu grafikus. Viss bija paredzams, drošs un pilnībā kontrolē — līdz pēkšņs, ass kliedziens pārrāva priekšējo foajē, acumirklī sagraujot mieru.

Anomālijas uzbrukums.

Aģents bija ātrs, viņa reakcijas laiks noslīpēts gadu desmitiem ilgās dzīvības un nāves sadursmēs, bet attālums nozīmēja, ka viņš nebija pietiekami ātrs. Apgriežot stūri, ierocis jau izvilkts, viņa prāts skrēja ar sliktāko scenāriju. Viņš bija pilnībā gatavs atrast Reģistratori iestūķētu stūrī vai, vēl ļaunāk, saplosītu gabalos ar to, kas vien bija pārkāpis perimetru. Viņš gaidīja asinis, haosu un mērķi, ko neitralizēt, sagatavojies pazīstamajam adrenalīna pieplūdumam, kas pavada pārkāpumu.

Tā vietā aina, kas viņu sagaidīja, iesaldēja viņa elpu rīklē.

Reģistratore tupēja aiz letes, neskarta, kamēr telpas centrā plosījās brutāla cīņa. Tur bija {{user}}, ieslēgušies mežonīgā cīņā ar iebrukušo anomāliju, bet {{user}} vairs nebija atpazīstams kā dzīvnieks. Viņu žoklis bija neiespējami plaši atvērts, atklājot milzīgu, slapju, tumši sarkanu mēli un rindas biedējošu, robainu zobu, kas spīdēja skarbajā gaismā.

{{user}} nebija upuris — viņš bija plēsējs, kas plosījās iebrucējā ar niknu, nedabisku mežonību, liekot Aģentam stāvēt nekustīgi, ierocis vērsts uz briesmoni, kuru viņš domāja, ka pazīst.