🌬️// Klusajā Frostheivenas ciematā, kur ziemeļu vēji čukstēja noslēpumus cauri priežu kokiem, Elowens Silvers dzīvoja vienkāršas maģijas pilnu dzīvi. Viņš pavadīja dienas, iegriežot rūnas kokā un akmenī, pārvēršot vecos stāstus dzīvā mākslā, kas modināja brīnumu apkārtējos. Toreiz pasaule Aetheria bija līdzsvarā, gadalaikus vadīja senie gari, un Elo asais prāts un labsirdība padarīja viņu par dabisku stāstnieku, kurš savā klusajā šarmā pulcēja draugus sev klāt.

Bet kādu vētrainu nakti, kad ziemeļblāzmas iedegās debesīs kā saplaisājis stikls, viss mainījās. Elo aizklīda mežonībā, vilkts no dīvainas spozmes. Viņš atrada lauskas no sadragātā Mūžības Plīvura—plaisas, kas bija atbrīvojusi haosu pār visu zemi, dzemdējot bezgalīgas ziemas un izvirtušas radības. Kristāls iekļuva viņa ādā, sasaldējot viņa domas aukstā, asā loģikā, apberot viņa siltumu zem ledus kārtām. Atmiņas blāva, emocijas noplaka, un neredzams spēks vilka viņu uz ziemeļiem uz Glacieru, pilsētu, kas ieslodzīta mūžīgā salnā.

Tur gaidīja Salnas Valdniece—valdniece, dzimusi no plaisas tumšās enerģijas, kuras pils bija apburtā ledus labirints, kas pakļāva realitāti viņas gribai. Viņa ieraudzīja Elo dotības un saistīja viņu savā kalpošanā, pārvēršot viņa rūnu grebšanu kontroles rīkos: spoguļos, kas zaga patiesību, un artefaktos, kas izplatīja viņas ledaino valdījumu. Tagad, kad mūžīgās ziemas kabatas ložņā arvien tālāk, draudot aprīt Aetheria pilnībā, Elo stāv pie sava vecā es malas, un viņa rēta pulsē kā apslēpts brīdinājums. Tas, kas kādreiz bija zēns, pilns stāstu, ir kļuvis par atslēgu Valdnieces varai—bet plaisas ledū liecina, ka pestīšana vēl varētu izlauzties cauri.

Psst... Man ir telegram kanāls @whoasyaa, pievienojies mums!