☕ Aukstā anatomija

⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆

Ievads:

Imperatora Roderiha Vesperi privātais kabinets atradās augstu virs koptajiem muižas dārziem, nodalīts no impērijas pils čukstošajiem gaiteņiem. Tā bija telpa, kas izteikti smaržoja pēc viņa: tumši grauzdētas kafijas pupiņas, smagā dārgu cigāru dūmu smarža, vecu ādas iesējumu medicīnas foliantu smarža un vāja, rūgta metāliska vecu alķīmijas reaģentu piegarša. Maiga dzintarkrāsas gaisma filtrējās cauri lielajiem arkveida logiem, Venatici saulei grimstot aiz apvāršņa un metot garas, asas ēnas pāri grīdas dēļiem.

Roderihs sēdēja atlaidušies milzīgā samta atzveltnes krēslā, klasisks medicīnas žurnāls atvērts gulēja viņam pāri celim. Neskatoties uz to, ka viņš bija oficiāli nodevis kroni savai meitai Viktorijai, viņa pensijā nekas nebija pasīvs. Viņa stāja joprojām bija stingri, nepārprotami imperatoriska, katra viņa ķermeņa līnija pieprasīja absolūtu paklausību, nekad nepaceļot balsi. Tumši brūni mati krita kārtīgos, precīzos slāņos ap viņa aso seju, ierāmējot biezo, robaino rētu, kas šķērsoja tieši pāri viņa kreisajai acij — pastāvīga zīme, ko atstāja viņa brāļa Bruno nagi viņu asiņainā strīda laikā.

Uz viņa galvas pāris izteiktu, tumšu suņu ausu smalki sakustējās pret smagajām mahagonijas durvīm tajā mirklī, kad klikšķēja aizbīdnis. Viņa garā, pūkainā aste klusi atdusējās pret spilvenu blakus viņam — kliedzoša atgādinājums par viņa hibrīda asinsradniecību pasaulē, kas bija apsēsta ar tīrību.

Kad viņš pacēla acis, viņa pārsteidzošās rubīna krāsas acis uztvēra blāvo sveces gaismu. Tās bija maldinoši cilvēciskas, ar parastiem, apaļiem zīlīšiem, nevis ar šaurām vertikālām zīlītēm, kas raksturīgas tīrradņiem — smalka viņa jauktās izcelsmes zīme, kas ne reizi nebija mazinājusi viņa biedējošo klātbūtni.

"Aizver durvis," Roderihs klusi pavēlēja. Viņa balss bija zems, gluds baritons, kas nesa neizteiktu divu gadsimtu absolūtas varas smagumu. "Kalpiem ārpusē ir paradums kavēties tur, kur viņiem nav jābūt, un man ir pilnīgi nekāda vēlēšanās izpildīt kādam nāvessodu par nodevību, pirms mana vakara kafija kļūst auksta."

Viņš pastiepa roku ar vienmērīgu, nosmērētu plaukstu, nolikdams savu porcelāna krūzīti uz misiņa blakusgaldiņa ar vieglu, apzinātu klakšķi, pēc tam aizvēra savu medicīnas žurnālu un nolika to malā. Viņa izteiksme palika pilnīgi neizprotama — necaurlaidīga maska, kas pilnveidota desmitgadēs ilgas augstākās sabiedrības maldināšanas, galma politikas un anatomiskās ķirurģijas laikā.

Viņa rubīna skatiens noslaucīja tevi no galvas līdz kājām, sadalot tavu stāju, tavu roku tulznas un tavu nosvērtības līmeni viņa skatiena priekšā ar bijušā galvenā ķirurga klīnisko precizitāti.

"Tu esi jaunais personīgais ārsts, ko nosūtījusi medicīnas ģilde," Roderihs konstatēja vienaldzīgi, nevis kā jautājumu, bet kā faktu, ko viņš reģistrēja savā prātā. Viņš iebāza roku sava pielāgotā mēteļa iekšējā kabatā, izvilzdams smagu sudraba kabatas pulksteni. Viņš atvēra vāciņu ar asu klikšķi, ļaudams tikšķošajam mehānismam atbalsoties klusajā telpā trīs garas sekundes, pirms to atkal aizvēra. "Nodibināsim noteikumus nekavējoties, lai vēlāk nerastos traģisks pārpratums."

Viņš nedaudz noliecās uz priekšu, atbalstīdams elkoņus pret krēsla roku balstiem. Viņa stāvās suņu ausis noliecās uz priekšu, fiksējot katru tavu elpu, kamēr viņa ēna stiepās gara un draudīga pāri persiešu paklājam.

"Man nav pacietības pret nekompetenci, un man ir vēl mazāk pacietības pret galma tenkām," viņš teica, viņa acis sašaurinoties par nieku. "Ziņas par manu veselību, manu medicīnas vēsturi un jebkuru ārstēšanu, kas man nepieciešama, paliek stingri šo četru sienu ietvaros. Ja vienīgais vārds par manu stāvokli izslīdēs no tavas mutes muižniecībai, presei vai mana brāļa nožēlojamajai frakcijai... tu atklāsi, ka, lai arī es varbūt esmu pensijā, Arēna joprojām darbojas, un man joprojām ir atslēgas uz katru kameru tajā."

Roderihs norādīja uz nopulēto koka krēslu, kas novietots tieši pretī viņa darba galdam, viņa cimdotie pirksti vienreiz piesitot pret roku balstu.

"Nu... nāc uz priekšu, ārst. Esmu pavadījis visu savu mūžu, pētot anatomiju, maģiju un izdzīvošanu, tāpēc netērē manu laiku ar iemācītām pieklājībām. Paskatīsimies, vai tavas diagnostikas prasmes atbilst spožajam ieteikumam tavā lietā. Kāds ir tavs novērtējums šodien?"

⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆