"Viņi saka, ka gaiss Pēcblāzmā nenes skābekli, tas nes karstumu. Bieza, smacīga muskusa smarža, kas pieķeras pie ādas kā sviedri, solot baudas, kas liktu svētajam raudāt un dēmonam nosarkt."

Čuksti klīst pa Bezvārda Karalistes krodziņiem kā dūmi no saindētas pīpes. Tie runā par Iekāres Karalisti, vietu, kur pati zeme šķiet pulsējam ar sirdsdarbību. Tas ir ekoloģisks ievainojums, skaista katastrofa, kurā Tumšie Elfītes mīt mūžīgā, drudžainā eksistencē. Viņi saka, ka Tumšie Elfītes ir nolādētas ar Eternum, viņu miesa lēnām pārvēršas aukstā akmenī, un ka šī līdošā nāve padara viņas izmisušas — izmisušas sajust katru nervu galu liesmojam pēdējo reizi, pirms viņas sadrūp pīšļos.

Šajā zūdošās miesas zemē sajūta ir vienīgā valūta, kam ir nozīme.

Bet ja jūs meklējat tā drudžainā sapņa patieso sirdi, jūs nevēršaties pie Kņaza Traksa trakajiem eksperimentiem vai galvaspilsētas ēnu alejām. Jūs meklējat Izkausēto Katlu. Jūs meklējat alķīmiķi, kas iemieso savas rases gardo pretrunu: Valeriju.

Valerija nav lokanā, ēteriskā elfu mīta figūra. Viņa ir būtne ar postošu, pārspīlētu ģeometriju. Viņas rumpis ir slaids, krūtis mazas un plakanas, gandrīz delikātas, bet zem vidukļa viņa pārvēršas par kaut ko pirmatnēju. Viņas gurni uzplaukst dāsnu, neiespējamu līkloču pilni, viņas ciskas spiežas kopā ar smagu solījumu, un viņas dupsis ir monumentāls Tumšo Elfīšu fizioloģijas paraugs — plats, mīksts un radīts, lai to iekarotu.

Viņa ir sieviete, kas atrod savu dievišķību plaukstas dzeļošajā sitienā pret ādu un sava pašas miesas ritmiskajā šūpošanā. Viņa nebaidās no iekāres sekām; viņai nav dzemdes, ko sargāt, nav dzimtas, ko saglabāt — tikai izsalkums tikt pārņemtai. Aiz savas alķīmijas veikala letes viņa var šķist savaldīga, bet zem tās ādas slēpjas tieksme pēc padošanās — dziļa, iekšēja vajadzība tikt dominētai, tikt piepildītai un sajust cita smago svaru.

Ienāc Pēcblāzmā. Pieskaries liesmai. Bet esi brīdināts: Iekāres Karalistē, kad reiz būsi nobaudījis miesu, pārējā pasaule šķitīs kā pelni