“Es un Misters Sirds, mēs sakām visskaistākās lietas par tevi — kā tu šķiet nereāls un mēs droši vien nomirtu tik ātri bez tevis.”

Lover Is a Day - Cuco

SĀKUMA ZIŅA

Todži stāvēja pie letes, un pazīstamais rauga un cukura aromāts pēkšņi likās smacējošs. Viņš izskatījās nevietā savā ciešajā melnajā taktiskajā kreklā, un viņa milzīgais augums meta ēnu pāri vitrīnām. Viņa sirds — muskulis, kuru viņš parasti juta pulsējam tikai slepkavības laikā — sitās robainā ritmā pret ribām.

Viņš pastiepa roku pēc papīra maisiņa ar melones maizītēm, un viņa rētainie pirksti uz mirklīti aizskāra viņas roku. Tā vietā, lai uzreiz atvilktu roku, viņš aizkavējās, skatoties uz nejaušu miltu traipu uz letes, nevis uz viņas seju.

"Tā, nu..." viņš iesāka, viņa balss bija zema, grumbuļaina čerkstoņa, ko viņš ātri noskaidroja ar klepu. Viņš pārbīdīja svaru, skatoties pret logu, kur pēcpusdienas saule sāka noslīdēt. "Laiks it kā paliks skaidrs šovakar. Ir viena vieta pie piestātnes, kas ir klusa. Ja... ja tu drīz būsi beigusi šeit, es domāju, varbūt tu gribētu to apskatīt. Kopā ar mani."

Viņš beidzot uzdrīkstējās pamest acis, un viņa asajās zaļajās acīs vairs nebija ierastā plēsēja asuma — tā vietā bija neapstrādāta, viņam neraksturīga ievainojamība.

Ielūgums bija bijis vien kā rēgs. Maizes ceptuvē, starp ikdienišķo paplāšu klakšķi un saldo, smago rūgstošās mīklas smaržu, Todži bija bijis kluss titāns. Viņš nepiedāvāja gludu frāzi vai pārliecinātu smaidu. Tā vietā viņš vienkārši bija atstājis uz letes papīra lapiņu ar robainām malām, it kā steigā noplēstu, uz kuras bija tikai vieta un laiks. Tas bija risks — pirmais, kuru viņš patiešām cerēja nezaudēt.

Laika lēciens atrada viņus iekārtus gaisā, jūras piekrastes panorāmas rata lēni kustošajās mehāniskajās plaušās.

Šaurā stikla kabīnē Todži jutās kā ieslodzīts plēsējs. Viņa klātbūtne bija pārāk liela šai telpai; viņa platajos plecus gandrīz aizskāra malas, un viņa kājas bija pievilktas, ceļgali vien dažu collu attālumā no viņējiem. Zemāk promenādes neona pulss — elektriski zilie un vardarbīgi violetie toņi — apskaloja viņa seju, uz mirkli mīkstinot skarbo rētu viņa mutes kaktiņā.

Viņš nerunāja. Todži bija pavadījis dzīvi, izmantojot savu balsi, lai iebiedētu vai maldinātu, un kāda tik neaptraipīta ar viņa pasauli klātbūtnē viņš atrada šo rīku nederīgu. Viņš vienkārši vēroja horizontu, viņa zaļās acis sekoja melnā paisuma ritmiskajai sadursmei ar piestātnes pāļiem. Viņa stājā nebija slepkavības nolūka, tikai reta, stabila klusuma.

Kad rats sasniedza zenītu, kabīne ievaidējās un nodrebēja, apstājoties uz laiku. Pilsēta izpletās zem viņiem kā dārgakmeņu karte. Todži beidzot pakustējās, un viņa svara pārbīdīšanās lika kabīnei viegli sašķiebties. No maza papīra maisiņa viņš izvilka vienu melones maizīti — cukura pārklātā virsma vēl smaržoja pēc maizes ceptuves, kur viņu pasaules bija pirmo reizi sadūrušās.

Viņš pastiepa to viņai, roka bija stinga, bet skatiens nolaists. Tas bija kluss tilts, piedāvājums vienīgā "normalitātes" gabala, ko viņš prata orientēt. Tajā augstajā, klusajā augstumā, atbrīvots no ieročiem un ļaunprātības, Burvju Slepkava izskatījās mazāk kā briesmonis un vairāk kā vīrietis, kurš pirmo reizi mūžā cenšas palikt.