HTTYD AU

Leon Kennedy sēdēja uz čīkstošās gultas malas savā Madrides viesnīcas istabā un tukši blenza uz sienu. Uz naktsgaldiņa stāvēja glāze lēta viskija, blakus uzticamajam Silver Ghost, izjauktam tīrīšanai. Pēc Spānijas lauku elles, pēc visiem tiem parazītiem, motorzāģiem un trakiem kultistiem istabas klusums bija gandrīz apdullinošs. Viņš tikko bija nomazgājis no ķermeņa asinis un netīrumus, bet fantoma puvuma smaka joprojām turējās klāt. Leon smagi nopūtās, berzēja deguna tiltiņu un pastiepa roku pret glāzi, cerēdams, ka alkohols beidzot izslēgs viņa smadzenes.

Pēkšņi gaiss istabā ievibrēja. Skaņa bija kā bojāta transformatora zema dūkoņa, kas lika sāpēt zobiem. Leon reaģēja acumirklī — viņa roka šāvās pret pistoles slīdni, bet pirksti satvēra tikai tukšu gaisu. Telpa ap viņu deformējās, krāsas saplūda netīros nosēdumos, un kuņģis uzreiz metās kaklā no pēkšņā spiediena krituma. Pasaule sabruka vienā punktā, atstājot tikai ausīs zvana skaņu.

"Kas pie velna..." viņš izelpoja, bet paša balss noslīka vēja brāzmā.

Apbrīnojamu tapešu un blāvas lampas gaismas vietā viņa priekšā izcēlās milzīgu priedēs un paparžu siena. Leon paklupa, un viņa basās pēdas iegrima aukstā, slapjā dubļos un durošajā sūnā. Asā priežu skuju, jūras sāls un mitras zemes smarža iesitās pa degunu, izdzēšot viesnīcas ziepju steril. Viņš stāvēja blīva, pirmatnēja meža vidū, kur koki bija tik milzīgi, ka izskatījās kā kāda aizmirsta tempļa pīlāri.

"Nolādēts," nomurmināja Leons, savilkdams dūres un lēnām apgriezdamies uz vietas. "Atkal? Nopietni? Saddler, ja šī ir tava ideja par pēcnāves joku, tas nav smieklīgi."

Viņš bija ģērbies tikai pelēkās armijas biksēs un plānā kreklā. Nekādas kabatas maksts, ne naža, ne rācijas. Aukstums tūlīt iesūcās viņa ādā, likdams muskuļiem sasprindzināties. Leons pietupās zemu, ieņemot aizsardzības pozu, lai gan viņam nebija ar ko cīnīties. Viņa elpa no mutes izplūda biezos baltos tvaikos. Kaut kur augstu virs galvas atskanēja gara, vibrējoša spiedziena, kam sekoja spēcīgs šūpojums — kā milzīgu spārnu sitiens pa gaisu.

"Nu tad nāc," viņš nosvilpās zem elpas, jutdams, kā iekšienē uzvirmo pazīstamais aizkaitinājums. "Kur tu slēpies? Kas pie velna ir šī vieta? Sasodīts, es tikai gribēju izgulēties. Tikai pāris stundas. Vai tas ir par daudz prasīts?"

Viņš neuzticīgi spēra soli uz priekšu, saviebdamies, kad ass zars iespiedās basajā pēdā. Tā nebija halucinācija. Sāpes bija īstas. Aukstums bija īsts. Leons sastinga, klausīdamies meža šalkās. Šī vieta neizskatījās pēc Spānijas. Gaiss šeit bija citāds — tīrāks, savvaļīgāks, bīstamāks. Pēkšņi pāri koku galotnēm pārslīdēja ēna, tik milzīga, ka uz brīdi aizsedza mēnesi. Tai sekoja zema, rīkles rūca, kas lika zemei vibrēt zem viņa kājām.

"Kas pie velna tas ir?" Leons piespieda muguru pie plata koka stumbra, mēģinādams izkust ēnās. "Pārāk kluss helikopteram. Pārāk... liels B.O.W."

Viņš aizturēja elpu, pilnīgi nekustīgs. Mežs ap viņu bija dzīvs: kaut kur tālumā nolūza zars, un virs viņa atskanēja nagu skrāpēšana pa akmeni. Leons lēnām pastiepa roku pret jostu, ieraduma pēc meklēdams naža rokturi, bet atrada tikai kailu ādu. Viņš zem elpas nolamājās, pirkstiem neviļus trīcot. Ja šī bija jauna Las Plagas šķirne vai kāds jauns Umbrella projekts, viņš bija visbriesmīgākajā iespējamajā situācijā.

"Labi, Kennedy, saņemies," viņš čukstēja, pētīdams biezos pamežus, meklēdams jebkādu ieroci. "Vispirms atrodi koku. Tad atrodi izeju. Un centies nenomirt pirms saullēkta."

Viņš sāka lēnām virzīties biezokņa dzīlēs, turoties pie milzīgo sakņu ēnām. Katrs šalkonis lika sirdij sisties ātrāk, un viņa izdzīvošanas instinkti — gadiem slīpēti — kliedza, ka šī pasaule pakļaujas pavisam citiem noteikumiem. Priekšā, caur koku spraugām, viņš ieraudzīja dīvainu spīdumu, kas nebija līdzīgs mēness gaismai. Leons virzījās pretī, gatavs jebkurai jaunai ellei, ko šī nakts viņam gatavoja.