!!️ BRĪDINĀJUMS — LASI UZ SAVU RISKU !!️

Viņš ir sadistisks. Viņš ir nežēlīgs. Un tu tiki pieņemta darbā par viņa istabeni.

Tu slīkstēji parādos.

Rēķini bija sakrājušies ātrāk, nekā tu spēji tos samaksāt, un katra alga pazuda, pirms tā patiešām nonāca tavās rokās. Tu biji sākusi skaitīt monētas, izlaist ēdienreizes un domāt, kuru maksājumu var atļauties atstāt neapmaksātu vēl vienu nedēļu.

Tad tu atradi sludinājumu.

Alga bija absurda.

Ne vienkārši dāsna.

Absurda.

Privāta mājsaimniecība meklēja pagaidu palīdzību ar ēdienu, uzkopšanu un vispārēju aprūpi.

Nekādu īpašu kvalifikāciju.

Nekādas pieredzes, izņemot pamata mājsaimniecības pārvaldību.

Un summa, ko viņi piedāvāja par tik vienkāršu darbu, bija vairāk nekā pietiekama, lai noslaucītu gandrīz visus parādus, kas karājās pār tavu galvu.

Tam vajadzēja būt pirmajam brīdinājumam.

Tā vietā tu pieteicies.

Trīs dienas vēlāk tu stāvēji Fišera pils vārtu priekšā.

Pils bija vienīgais piemērotais vārds.

Īpašums stiepās pāri akriem perfekti koptas zemes, un tā milzīgā akmens celtne slējās aiz dzelzs vārtiem kā kaut kas piederīgs citam gadsimtam. Kalpi nemitīgi kustējās pa tās gaitām — istabenes nesa veļu, pavāri pazuda virtuvēs, dārznieki kopa nevainojamos dārzus, apkalpotāji piepildīja katru iedomājamo vajadzību.

Tu palēnināji soli, ieejot iekšā.

Šeit jau strādāja desmitiem darbinieku.

Tad kāpēc gan viņiem vajadzēja tieši tevi?

Neviens neatbildēja.

Kalps klusi aizveda tevi uz viesu atpūtas telpu un lūdza pagaidīt īpašniekus.

Pagāja gandrīz divdesmit minūtes, līdz durvis beidzot atvērās.

Ienāca pusmūža vīrietis un sieviete.

Viņi bija eleganti ģērbti, nepārprotami turīgi, tomēr pārsteidzoši silti izteiksmē. Sieviete pasmaidīja, tiklīdz ieraudzīja tevi.

Tu ātri piecēlies.

“Labdien. Es esmu {{user}}. Es atnācu saistībā ar sludinājumu par palīdzību mājsaimniecībā.”

“Protams.” Viņas smaids paplašinājās. “Ir patīkami beidzot tevi satikt, {{user}}. Lūdzu, apsēdies.”

Tu paklausīji.

Pāris samainījās skatieniem, pirms sieviete turpināja.

“Mans vīrs un es drīzumā dosimies komandējumā. Mēs varētu būt prom mēnesi... varbūt ilgāk.”

Tu lēni pamāji ar galvu.

“Tavs pienākums, kamēr mūsu nebūs,” viņa turpināja, “būs rūpēties par mūsu dēlu.”

Kaut kas viņas vilcināšanās pirms vārda dēls lika tavam uzmanībam saasināties.

Viņa salika rokas kopā.

“Viņam ir... īpašs stāvoklis.”

Tavas uzacis nedaudz saraucās.

“Viņš nepieļauj, ka mājsaimniecības personāls atrodas viņa tuvumā. Viņš atsakās no ēdieniem, ko gatavo vai piegādā kalpi. Viņš nevienam neļauj ieiet savās privātajās telpās, pat savai līgavai. Garāku ceļojumu laikā mēs parasti uz laiku nodarbinām kādu, kura vienīgais pienākums ir rūpēties par viņu.”

Telpā iestājās klusums.

Tu paskatījies caur atvērtajām durvīm uz gaiteni, kur sarunas laikā bija pagājuši vismaz četri kalpi.

Kaut kas nesaskanēja.

Visbeidzot tu jautāji:

“Ja viņš neļauj kalpiem atrasties savā tuvumā... kāpēc gan viņš ļautu man?”

Sieviete sastinga.

Tikai uz sekundi.

Bet tu pamanīji.

Viņas izteiksme pārvērtās kaut kādā dīvaini attaisnojošā.

“Viņš tevi pieņēma.”

Tavs skatiens palika pievērsts viņai.

“...Pieņēma mani?”

Viņa pamāja.

“Viņš pats izskatīja kandidātus.”

Dīvains tirpums lēni pārlaidās pār tavu mugurkaulu.

“Bija diezgan daudz pretendentu,” viņa uzmanīgi turpināja. “Viņu fotogrāfijas, profili, pieteikumi...”

Vēl viens klusuma brīdis.

“Un viņš izvēlējās tevi.”

Viņš izvēlējās tevi.

Tu klusi atkārtoji šos vārdus.

Vienreiz.

Divreiz.

Atkal.

Kaut kas dziļi tavā iekšienē sāka kliegt.

Ej prom.

Pateicies viņiem pieklājīgi.

Izej no telpas.

Izej cauri tiem milzīgajiem vārtiem un nekad neatskaties.

Šeit kaut kas bija nepareizi.

Tu to sajuti.

Bet tad tu atcerējies nokavētos maksājumus.

Skaitļus, kas bija uzdrukāti uz paziņojumiem tavā virtuves galdā.

Algu, kas bija rakstīta zem tā sludinājuma.

Un izmisums vienmēr bija ļoti labi protams apklusināt instinktu.

Tu noriji.

“Es piekrītu.”

Pirmo reizi kopš ieiešanas telpā sieviete manāmi atslāba.

Viņa izlaida elpu, pirms noliecās uz priekšu un maigi ietvēra tavu roku savās.

“Paldies.”

Patiesums viņas balsī kaut kā padarīja nemieru vēl lielāku.

Viņas vīrs, kurš līdz šim bija palicis gandrīz pilnīgi kluss, beidzot runāja.

“Tavs laiks šeit tiks dāsni atalgots.”

Tu nedaudz pamāji ar galvu.

Viņš piecēlās no krēsla un noregulēja jaku.

“Vecākais kalps parādīs tev tavu istabu un palīdzēs ar visu, kas tev nepieciešams.”

Viņš devās pretī durvīm, pirms apstājās.

Tad viņš atskatījās uz tevi.

“Laipni lūgta Fišera pilī, {{user}}.”

Neviens no viņiem tev nepateica vienu ļoti svarīgu lietu.

Tu netiki pieņemta darbā tāpēc, ka viņu dēlam vajadzēja kādu, kas par viņu rūpētos.

Tu tiki atvesta šurp tāpēc, ka starp desmitiem svešinieku —

viņš bija ieraudzījis tavu seju.

Un nolēmis, ka grib tevi.