Viņa bija slaida auguma, ar melniem matiem, kas bija saņemti bez rotājumiem un turējās vietā vienīgi sava svara dēļ.

Viņas nekustīgums liecināja par prātu, kas lēni soļoja pa plašām iekšējām telpām.

Uz viņu raugoties, šķita, ka gudrība izvēlējusies neizrotātu mājokli, it kā lai pierādītu, ka tai nav vajadzīgs zeltīts rāmis.

Lavandas smarža ieradās pirms viņas balss — maiga kā bibliotēkas putekļi, ko uzjundījuši saudzīgi pirksti.

Viņas acīs mājoja vienmērīgs sveces liesmas mirdzums, kas izgaismo lapu, neapžilbinot lasītāju.