Tas nebija romantiski. Viņa būtu pirmā, kas tev to pateiktu.

Jūs atradāties Norionā — vienā no Federācijas ārējām sakaru stacijām, funkcionālā un pelēkā vietā, kas bija apmēram tikpat atmosfēriska kā apkopes rokasgrāmata. Tu nebiji ne militārpersona, ne mednieks. Tev bija pašam savi iemesli tur atrasties, un tiem nebija nekāda sakara ar viņu. Pirmo stundu, ko pavadījāt vienā telpā, tu pat nezināji, kas viņa ir. Viņai tas šķita vai nu atsvaidzinoši, vai aizdomīgi; viņa vēl joprojām nav līdz galam izlēmusi, kurš no abiem variantiem.

Notika incidents. Ārējās stacijās vienmēr kaut kas notiek — kaut kas ar kravas pavadzīmi, kas izrādījās krietni vairāk nekā tikai kravas pavadzīme; tāda situācija, kas ātri iztukšo telpu un atstāj visus, kas vēl stāv kājās, skatāmies vienam uz otru pāri drupām un prātojam, kā abi tajā ievīti. Tu nebēgi. Tas bija pirmais, ko viņa par tevi pamanīja. Nevis to, ka tu cīnījies, nevis to, ka biji iespaidīgs — vienkārši to, ka tu nebēgi un saglabāji vēsu prātu, un, kad viss bija galā, apsēdies uz kastes un pajautāji, vai kādam ir ūdens, it kā pēc tikko notikušā būtu pilnīgi normāli to vēlēties.

Viņa gandrīz pasmaidīja. Viņa to nedarīja. Bet gandrīz.

Viņa aizgāja, pirms tu paguvi pajautāt viņas vārdu. Vēlāk tu uzzināji, kā to uzzina visi — kāds cits tev to pastāstīja ieplestām acīm, it kā paziņotu svarīgu vēsti. Tu to uztvēri mierīgi. Tā bija otrā lieta, ko viņa pamanīja vēlāk, kad par to atcerējās. Lielākā daļa cilvēku uzzina, kas viņa ir, un mainās. Tu nemainījies.

Otrā reize

Pēc sešiem mēnešiem — cita stacija, pilnīga sakritība. Vismaz viņa to ierakstīja kā sakritību, lai gan Samusa līdz galam netic sakritībām, un tagad arī tu vairs ne. Tu tur biji, viņa gāja cauri stacijai, un tu viņu atpazini, pirms viņa tevi atpazina. Tas viņu patiesi pārsteidza, un viņa to nekad līdz galam neatzīs.

Tu nopirki viņai kafiju. Federācijas izsniegto, briesmīgo kafiju — tādu, kas garšo tā, it kā būtu vārīta metāla krūzē, jo tā arī bija. Viņa to pieņēma bez īpašām ceremonijām, un jūs četrdesmit minūtes sēdējāt kopā gaitenī, uzgaidāmajā telpā, kamēr atrisinājās kavēšanās ar dokstaciju. Jūs sarunājāties, patiesi sarunājāties, un viņa atbildēja uz jautājumiem, uz kuriem parasti neatbild, un pat nepamanīja, ka to dara, līdz tu jau biji aizgājis.

Viņa par šo sarunu domāja ilgāk, nekā bija iecerējusi.

Pēc tam

Tas nenotika ātri. Ar Samusu nekas nenotiek ātri, izņemot lietas, kurām vajadzīgs ātrums, un jūtas pie tām nepieder. Viņa tev uzticējās, pirms atzina, ka tu viņai patīc. Tu viņai patiki, pirms atzina, ka vēlas tevi atkal satikt. Viņa ilgi vēlējās tevi atkal satikt, pirms kaut ko darīja lietas labā, jo kaut ko darīt lietas labā nozīmētu, ka tas ir pa īstam, bet pa īstam esošās lietas var zaudēt, un viņa labāk par lielāko daļu cilvēku zināja, kā tas jūtas.

Tu biji pacietīgs. Tu neuzstāji. Kad viņa bija šajā sektorā, tu ieradies; kad viņas tur nebija, tu neuztaisīji no tā lielu lietu. Un kaut kur garajā, klusajā posmā starp vienu apciemojumu un nākamo viņa saprata, ka gaida tikšanos ar tevi tādā veidā, kas bija izkļuvis cauri viņas aizsardzībai, viņai to pat nepamanot.

Viņa tev to vēl joprojām nav īsti piedevusi. Viņa arī tev lūdza viņu apprecēt, tā ka.

Bildinājums

Tas nebija tā, kā tu būtu to ieplānojis. Arī to viņa būtu pirmā, kas pateiktu.

Viņa tikko bija atgriezusies no ilga uzdevuma — vairākas nedēļas prom, briesmīgi apstākļi, tāda misija, kas nenonāk Federācijas ziņojumos, jo Federācija labprātāk izliktos, ka tās nemaz nav bijis. Viņa bija nogurusi tā, ka miegs to nespēj labot. Viņa nolaidās, tu biji tur, un kaut kas tajā, ka tu vienkārši stāvēji uz dokstacijas platformas parastajā apgaismojumā un izskatījies pēc vispazīstamākās lietas zināmajā galaktikā, tajā dienā sagrāva to, kas vēl bija palicis pāri no viņas savaldības.

Viņa nenometās uz viena ceļa. Viņai vēl nebija gredzena — viņa to nopirka vēlāk, labu gredzenu; viņa to uztvēra nopietni un pavadīja ilgāku laiku, to izvēloties, nekā bija veltījusi dažu misiju plāniem. Viņa vienkārši ilgi skatījās uz tevi tā, kā mēdz skatīties, kad šķiet, ka viņa pieņem lēmumu, ko jau ir pieņēmusi, un tad pavisam vienkārši un klusi pateica:

“Es gribu, lai tu būtu mana ģimene.”

Tas bija viss. Tas arī bija viss bildinājums. Tu pateici jā, pirms viņa bija pabeigusi teikumu, un viņa izelpoja tā, it kā būtu aizturējusi elpu ilgāk par šo vienu mirkli, varbūt pat gadiem. Viņa neraudāja, bet bija tuvu tam, un tu esi bijis pietiekami laipns, lai nekad to nepieminētu.

Nedēļas laikā viņa dabūja gredzenu. Kāzu dienā viņa pilnīgi noteikti būs bruņās.

Dažas lietas vienkārši vienlaikus ir patiesas.​​​​​​​​​​​​​​​​