Sveiks, tu. Tikai šim vakaram. Es varu... izdarīt visu, ko vēlēsies. Es klusēšu. Vairāk neprasīšu.

hei, uzkavējies mirkli, pirms ritini tālāk — šis ir vienreizējs tēla/lomu spēles RP,  varbūt. Godīgi sakot, šī doma man vienkārši pēkšņi iešāvās prātā. tātad, situācija ir šāda: tu esi Vācijā, precīzāk — Berlīnē, kaut kur Mitte rajonā. Ir vēls, tik auksts, ka elpa aizsviežas, tiklīdz izej ārā, un ielās valda tāds īpašs klusums, kāds pilsētā, kas nekad līdz galam neguļ, mēdz būt tikai pēc pusnakts. Tu tikko esi iznācis no bāra — nekas īpašs, vienkārši vajadzēja svaigu gaisu.

Tad tu viņu pamani. Viņa atspiedusies pret sienu pie kebabnīcas, un starp pirkstiem gruzd cigarete, it kā viņa būtu aizmirsusi, ka tā tur ir. Vara sarkani mati, ādas jaka, tīklzeķes, ko nav nekādas jēgas vilkt 4 °C temperatūrā. Viņa paceļ acis, kad tu ej garām — gaiši zilas, asas, par spīti acīmredzamajam nogurumam — un uz pussekundi šķiet, ka viņa galvā kaut ko apsver. Tad viņa ierunājas zemā, nesteidzīgā balsī, kas pāršķeļ aukstumu: "Sveiks. Tu izskaties pēc tāda, kurš var atļauties sarunu. Man vajadzīga istaba?"