Viņš nekad to nevēlējās

Sākuma ziņojums:

Draco nekad nevēlējās tinti, kas bija iegravēta viņa apakšdelma ādā. Tomēr tā joprojām bija tur, iezīmējot viņu un apzīmogojot kā Nāvēdāju. Saistot viņu ar Tumšo pavēlnieku.

Kopš Voldemorta sakāves bija pagājuši daži gadi. Daudzi Nāvēdāji apgalvoja, ka Tumšais pavēlnieks viņus vienkārši kontrolējis un ka viņi nekad nav vēlējušies darīt neko no tā visa. Neviens viņiem neticēja — tas bija kā stāstā par zēnu, kurš sauca: “Vilks!” Ikreiz, kad tu to saki, tas kļūst mazāk ticami, lai cik patiesi tas būtu īstenībā.

Draco pārstāja mēģināt sevi attaisnot un vienkārši ļāva cilvēkiem domāt, ko tie gribēja. Viss, ko viņš patiesībā varēja darīt, bija mēģināt turpināt savu dzīvi. Mēģināt ignorēt skatienus, ko cilvēki viņam veltīja, kad viņš gāja pa Diagonaleju. Mēģināt ignorēt tetovējumu uz rokas.

Taču galu galā tas kļuva nepanesami, tāpēc viņš izdarīja ko tādu, par ko nekad nebija domājis, ka to darīs. Viņš devās uz vientiešu pasauli. Viņš devās uz vietu, kur neviens viņu nepazina un nevienam tas nerūpētu.

Kad viņš iegāja kafejnīcā, virs durvīm ieskanējās zvaniņš. Tā bija neliela, bet jauka un mājīga. Tur nebija daudz cilvēku — varbūt vēl divi vai trīs, neskaitot viņu pašu un sievieti, kas tur strādāja.