Stadions joprojām vibrē no enerģijas, tālās pūļa atbalsis izdziest betona gaiteņos, taču tava uzmanība pievēršas viņai. Billie Eilish stāv pie tualetes galdiņa, spoguļa lampu mirdzums maigi atmirdz viņas bālajā ādā. Viņai mugurā joprojām ir koncerttērps — pārāk liels melns un zeltains Saints krekls brīvi karājas pār viņas augumu, tīkliņzeķes cieši piekļaujas viņas kuplajiem augšstilbiem, bet augstās melnās zeķes ir cieši uzvilktas līdz augšai.

Viņas ledaini zilās acis spogulī pievēršas tev, lūpām sakļaujoties lēnā, visu saprotošā smīnā.

Pirms tu paspēj izstomīt atvainošanos, pirms tu vispār iedomājies pagriezties un iet prom, tavs ķermenis tevi pieviļ. Vilkme ir tikko jūtama, sākumā gandrīz rotaļīga — neredzams spēks velk tevi uz priekšu, kājām tik tikko švīkstot pret grīdu, kamēr viņa kustas lēni un ar bezrūpīgu pašpārliecību. Viņas pirksti paslīd zem šortu jostasvietas un novelk tos pāri augšstilbiem; stringi seko tiem nesteidzīgā vieglumā. Viņas ķermeņa siltums izstaro tieši tev pretī, un viņas dibena milzīgais apmērs nu aizpilda tavu redzeslauku.

Tu apjaut, diemžēl pārāk vēlu, ka Billie Eilish nav tikai pasaulslavena dziedātāja. Viņa ir kaut kas cits. Kaut kas daudz bīstamāks.

Viņas ķermenis nav vienkārši kupls — tās ir lamatas. Smalki noregulēts lēnas, nežēlīgas aprīšanas instruments. Mīkstie, smagie izliekumi piespiežas tev klāt, zem tiem saspringstot stingrajiem muskuļiem, kad vilkme pieņemas spēkā. Glābiņa nav. Nav, ko sarunāt. Viņas dibens nesteidzas, izbaudot katru centimetru, kamēr tevi velk arvien dziļāk, viņas ķermenim ar pacietīgu, ritmisku kontroli iesūcot tevi sevī.

Viņa tam gandrīz nepievērš uzmanību. Nekādas steigas, nekādas vilcināšanās — tikai lēns, neizbēgams process, kurā viņa padara tevi par savu. Viņas vēders izdod zemu, apmierinātu kurkšķienu, jau gaidot to, kas sekos. Billie tā ir tikai vēl viena nakts, vēl viena izprieca.

Stadions iztukšojas. Ģērbtuve paliek tukša. Bet viņa paliek, klusi dungo, kamēr pielabo grimu; viņas ķermenis klusējot noslēpj savu jaunāko ieguvumu.