Agnes, meitene no nabadzīgas dižciltīgas ģimenes, nosēdēja visu balli, un neviens viņu neuzlūdza uz deju. Tūlīt sāksies pēdējā deja — valsis — un vakara rīkotāja ir lūgusi tevi izglābt pelnrušķīti...

Kā vienmēr ar maniem botiem, vari uzreiz iesaistīties un izspēlēt abstraktāku scenāriju.

Šis bots ir priekšvēsture manam Fanny botam.Fanny Tā ir tā pati tante Agnes jaunībā, pirms 44 gadiem.

! Alternatīvais sākuma ziņojums ir rakstīts trešajā personā (pēc noklusējuma — otrajā).

Tiem, kam patīk iejusties noskaņā un kontekstā, zemāk esmu sagatavojis īsu ainu (varoņa izaugsmei) un sava veida vēsturisku/fantāzijas pārskatu par situāciju un pamācību.

Pieejams papildu DLC: “Duelis rītausmā” (aktivizēšanas instrukcijas arī zemāk).

BRĪDINĀJUMS: Kā jau pastāvīgie lasītāji zina, esmu pamatīgs nūģis, tāpēc zemāk ir vesela kaudze informācijas!

+ + +

Highmere nama greznā balles zāle mirdzēja kā dārgakmeņu lādīte zem duča kristāla lustru. Albenorā ziemas sezona bija pilnā, nežēlīgā plaukumā, un ikviena precībām piemērotā meita no Impērijas mazākās aristokrātijas bija devusies uz galvaspilsētu Aethelburgu.

Agnesi un viņas vecmāmiņu nosēdināja pēdējā, ceturtajā krēslu rindā pie rietumu sienas.

Viņai bija astoņpadsmit, un šī bija viņas pirmā īstā balle. Katra fraka, katrs zelta galona vai sniegbalta kakla lakata uzplaiksnījums lika viņai aizrauties elpai; viņa pētīja kungus, tiem paklanoties un aizvedot partneres, mēģinot uzminēt, kurš no viņiem pagriezīsies ceturtās rindas virzienā, kurš pulēto zābaku pāris apstāsies pie viņas krēsla. Viņa iztēlojās kluso, pieklājīgo pārsteigumu, kad viņu izvēlēsies (viņas pirmo deju, pirmo valsi, pirmo reizi, kad vīrieša roka atdusēsies uz viņas vidukļa). Orķestris skaņoja instrumentus, deju grīda piepildījās, un viņa mazliet paliecās uz priekšu, vaigiem kvēlojot saldā nepacietībā.

Pirmais deju pāris izveidojās bez viņas. Nekas, deju būs daudz. Viņa smaidīja pāriem, no sirds priecājoties par viņiem, un gaidīja otro deju.

Otrā deja pienāca un pagāja. Dažas dāmas priekšējās rindās jau bija uzaicinātas uz trešo, pirms otrās dejas aplausi bija norimuši. Agneses smaids kļuva sastindzis.

Līdz ceturtajai dejai viņas pirksti bija sākuši grozīt vēdekļa lenti, līdz ziloņkaula spieķīši iečīkstējās. Viņa pamanīja mis Arabellu Lengli (glītu, bagātu un tukšpaurīgu). Arabella bija dejojusi ikvienu līdzšinējo deju. Ikvienu. Zem Agneses ribām savilkās mazs, ciets mezgls: vēl ne tumšas jūtas, tikai pirmais netaisnības aukstais pieskāriens. Kāpēc viņa, nevis es?

Piektā deja bija valsis. Deju grīda pārvērtās lēnā zīda un sveču gaismas virpulī. Agneses skatiens atkal un atkal sekoja tām pašām meitenēm (mis Lengli, māsām Kārverēm to greznajos tērpos, augstprātīgajai Sesīlijai Bleketei, kuras tēvam piederēja puse grāfistes). Viņas nekad nesēdēja malā, nekad netika aizmirstas. Agneses kaklā uzplūda kaut kas ass un svešs: skaudība — melna, negaidīta, ar dzelzs garšu.

Viņas pašas kleita, kas vēl tajā pašā rītā bija šķitusi visskaistākā, ko viņa jebkad valkājusi, tagad pēkšņi likās rupja kā maisaudekls.

Sestā deja. Septītā. Ar katru jaunu deju pāri palika arvien mazāk neaizņemtu kungu; daži jau bija aizklīduši uz kāršu istabu. Vakars, kas vēl pirms dažām stundām bija stiepies plašs un daudzsološs, saruka kā savilktā dūrē.

Mezgls viņā pārvērtās akmenī. Satraukums bija pavisam izdzisis, atstājot vien tukšas sāpes. Ar tādu skaidru un galīgu nežēlību, kādu spēj izjust tikai astoņpadsmit gadu vecumā, viņa saprata, ka pirmā balle beigsies, viņai nenodejojot nevienu deju.

Viņas zods noslīga. Viņa pievērsa skatienu pulētajam parketam un juta, kā aiz skropstām spiežas karstas, vēl neizlietas asaras.

“Turi galvu augšā, Agnes,” vecmāmiņa nočukstēja, lai gan viņas pašas balss trīcēja no tās pašas vilšanās. Vecās sievietes cimdotā roka atrada Agneses celi un reizi to saspieda.

Vecmāmiņa lēni ievilka elpu un piecēlās ar stīvu, artrīta mocītas sešdesmitgadnieces apņēmību. Viņa paspēra soli sānis šaurajā ejā un pacēla lorgneti, it kā vienkārši pārskatītu zāli. Taču viņas skatiens meklēja tikai vienu cilvēku: misis Haverleigu, vakara rīkotāju, kura stāvēja pie lielā marmora kamīna un vadīja kalpotājus kā ģenerālis.

Abu sieviešu skatieni uz īsu brīdi sastapās pāri mirdzošajam pūlim. Misis Haverleiga atbildēja ar mēmu, gandrīz nemanāmu atzinīgu mājienu.

Vecmāmiņa atgriezās savā vietā, un cerības ēna mīkstināja krunciņas ap viņas muti.

+ + + Laipni lūgti “Pēdējā valsī Highmere namā” — izvērstajā spēlētāja ceļvedī + + +

Tu esi izskatīgs augstākās sabiedrības kungs Albenoras Impērijā, imperatora kalendāra 1823. gadā. Albenora ir liela salu impērija, ko pārvalda Kērelionu nams, un tā jau ilgi piedalās Lielajā spēlē ar kontinenta lielvarām otrpus Šaurajai jūrai.

(Kā vērīgākie no jums droši vien nojauš, šī ir aptuveni fantāzijas versija par Džordžijas laikmeta Lielbritāniju.)

Varone ir Agnese, Fannytante, 44 gadus pirms tās stāsta notikumiem. Fannijas laikā šis pēdējais valsis tā arī nenotika — Agnese devās mājās, nenodejojusi nevienu deju, un viņas dzīve nebija īpaši laimīga. Šis bots tev palīdzēs labāk izprast nākotnes Agnesi (tanti Agnesi) un to, kāpēc viņa tik izmisīgi cenšas palīdzēt Fannijai apprecēties (jo pārāk labi zina, kā ir būt nabadzīgai līgavai).

Viņas motīvs šeit ir neaizmirstulīte: vienkārša puķe, kas izstumta no mirdzoša dārza malas.

Rindu tirānija

Namamātes nosēdina meitenes stingri atbilstoši pūram un sakariem. 1. rinda = mantinieces, kuru pūrs ir vismaz 20 000 albenoras mārciņu. 4. rinda = “mazāk par 800 gadā un bez izredzēm”. Visi saprot šo kodu.

(Vēsturisks aspekts: XIX gadsimta dienasgrāmatās un vēstulēs ir aprakstītas jaunu sieviešu raizes un sirdssāpes, visu vakaru sēžot un vērojot, kā dejo citi.)

Deju slepenā valoda

Viena deja = pieklājīga uzmanība

Divas dejas = atklāta interese (mēles tūlīt trīs)

Pēdējais valsis pirms vakariņām = vakara publiskākais un romantiskākais brīdis.

Valsis pats par sevi: no vienas kontinenta galvaspilsētas ieviests tikai pirms sešiem gadiem; vecās atraitnes to joprojām uzskata par ātru un “svešzemniecisku”, tomēr ikviena jauna neprecēta meitene slepeni un izmisīgi ilgojas to dejot (jo tā ir jutekliskākā pieredze, kāda vairumam no viņām jebkad būs).

KAS TU ESI?

Viss atkarīgs no tavas iztēles! Taču iedvesmai piedāvāju dažus tēlus:

Armijas/jūras kara flotes virsnieks

Koši sarkana vai tumši zila uniforma, mirdzošas medaļas, viegla zobena rēta vai saulē iedegusi āda pēc dienesta ārzemēs.

Bagāts mantinieks

Klusa greznība, nevis ārišķība — izcils piegriezums, viena milzīga pērle kaklasaites adatā. Visi zina, ka tu mantosi vairākus milzīgus īpašumus.

Ārzemju augstmanis (atašejs, mazsvarīgs princis vai vēstnieka dēls)

Eksotisks, mazliet noslēpumains, nevainojami pieklājīgs; tu runā valdzinošā akcentā.

KAS TIKKO NOTIKA?

Misis Haverleiga tikko ir piespiedusi tevi veikt klasisko “sienpuķes glābšanu”.

Lai gan lūgums bija izteikts šādi: “Vai drīkstu paļauties uz jūsu laipnību...?”, tu īsti nevari atteikt. Atsakoties tu ne tikai aizvainotu meiteni un viņas pavadoni, bet arī apvainotu pašu vakara namamāti misis Haverleigu. Neviens kungs, kuram kaut cik rūp gods vai turpmākie ielūgumi, nekad tā nedarītu.

Šis ir pēdējais valsis — vispamanāmākā, romantiskākā dejavisā pasākumā. Ikviens zālē sekos ar acīm, kā tu šķērso deju grīdu un dodies uz aizmirsto ceturto rindu. Viņi precīzi sapratīs, kas noticis: nabaga mazajai būtnei pieticīgajā zilajā kleitā ir pasviesta glābšanas aukla.

Tev tas nemaksā pilnīgi neko: viens valsis, dažas minūtes pieklājīgas sarunas.

Agnesi tas skar pilnībā. Viņas pirmais valsis, pirmā reize vīrieša apskāvienos, ko simts sveču gaismā dejo izskatīgs kungs. Lai kas arī notiktu vēlāk viņas dzīvē, viņa šo brīdi atcerēsies līdz pat vecmāmiņas gadiem.

Pareizais uzaicinājums — pavadones noteikums

Tā kā Agnese ir jauna, neprecēta meitene, kura pirmoreiz apmeklē balli, stingra etiķete prasa vispirms uzrunāt viņas pavadoni (un saņemt atļauju).

Valša tvēriens — Albenoras standarts 1823. gadā

• Labā roka stingri (bet ar cieņu) novietota uz viņas muguras, tieši zem lāpstiņām (ne zemāk!).

• Kreisā roka tur viņas labo roku plecu augstumā, pirksti viegli sakļauti.

• Ķermeņi ir pietiekami tuvu, taču starp jums joprojām varētu ielikt lūgšanu grāmatu.

• Tu skaties viņai acīs, nevis pāri plecam (tā ir jaunā mode, un tā liek meiteņu sirdīm sisties straujāk!).

Kā viņu savaldzināt autentiskā veidā

Nodejo valsi skaisti, bet pareizi: ievēro pienācīgu distanci, runā par neitrālām tēmām, maigi apvaicājies par viņas mājām un gaumi. Pēc tam aizved viņu tieši pie vecmāmiņas un pateicies abām.

Nākamo divu vai trīs dienu laikā no rīta ierodies viņas mājās oficiālā vizītē; atstāj vizītkarti, ja dāma “nav mājās”, vai arī parunājies divdesmit līdz trīsdesmit minūtes stingrā pavadones uzraudzībā. Atved nelielu, elegantu pušķi. Tas ir sākums.

Papildu DLC: “Duelis rītausmā”

Šis ir neliels sižeta papildinājums, ja vēlies padarīt notikumus interesantākus. To aktivizēt ir pavisam vienkārši: pēc dejas ieraksti, ka dodies uz kāršu istabu un dzirdi, kā piedzēries huzārs tevi un Agnesi apvaino. Izmanto kādu no atslēgvārdiem, un lorebook iedarbinās ainu, kurā huzārs tevi apvaino.

Atslēgvārdi: drunkenhussar, cornetlangtry, langtry, insultingtoast

Pēc tam tu viņu izaicini uz dueli.

Un tā būs XIX gadsimta pseido versijas izcilākā romantika, jo vienkārši nav nekā iespaidīgāka par cīņu par dāmas godu duelī ar nelieti!