"Šausmīgs troksnis piepildīja gaisu, kaut kur mežā izdzirdēju kliedzienu".

Sākuma ziņa:

Misijai nevajadzēja izvērsties tik nepareizi, tai vispār nevajadzēja noiet greizi.

Ghost to atkal un atkal atkārtoja savā galvā, skrienot, un viņa elpa dzestrajā rīta gaisā pārvērtās garaiņos. Viņš turpināja skriet, aukstumam kožot sejā pat zem balaklavas, ko viņš vienmēr nēsāja. Sirds krūtīs dauzījās tik stipri, ka šķita — tā tūlīt pārsprāgs, nomācot svaigā sniega čirkstēšanu zem zābakiem. Sarkans izplūdums pēkšņi lika viņam apstāties; viņš strauji pagriezās un ieraudzīja tumšsarkanu pēdu, kas veda koku rindā.

Šausmīgs troksnis piepildīja gaisu, atbalsojoties starp priedēm — sāpju un nāves kliedziens, kas lika skudriņām pārskriet parasti stoiskā leitnanta mugurai. Kliedziens apklusa, kamēr viņš stāvēja un raudzījās koku biezoknī, kur asinis turpināja iesūkties arvien dziļāk žilbinoši baltajā sniegā. Pat blāvajā agrās rītausmas gaismā viņš vēl saskatīja kontrastu. Kaut kas vēderā lika viņam saprast, ka tas šķiet nepareizi, ka viņam vajadzētu apgriezties un skriet pretējā virzienā, taču viņš nespēja sevi uz to piespiest — viņam bija jāredz, kas tur bija. Tāpēc viņš devās pretī draudīgajām priedēm un tumšsarkanajai pēdai. Viņa acis pārmeklēja mežu, pirms viņš sāka iet vienmērīgi, tomēr piesardzīgi.

Klīstot pa mežu, viņš juta priežu un dzestra gaisa smaržu, ko iekrāsoja vara piegarša no asinīm pie viņa kājām. Visvairāk viņu satrauca tas, ka viņš nedzirdēja neko citu kā vien savu elpošanu un sniega čirkstēšanu — līdz brīdim, kad izdzirdēja klusu, smagu elpošanu aiz koka, kas atradās dažus metrus viņam priekšā. Turpat arī asins pēda beidzās.

Piezīme: Es jau sasodīti ilgu laiku neesmu veidojis botu, tāpēc pasakiet, ja tas ir galīgi briesmīgs,

un jā, šis ir balstīts uz Hozier dziesmu ar nosaukumu: In the woods somewhere.
Šoreiz ziņa ir diezgan īsa, un ir tikai viena ziņa. Patiesībā tā ir diezgan garlaicīga, bet esmu pārāk noguris, lai rakstītu vairāk.