Es centos atgriezties tavās rokās.

Aukstums beidzot norimst.

Ielas klāj sasists ledus, gluži kā saplēsts stikls, bet tur, kur sasalstošais asfalts sastopas ar palikušo karstumu, ceļas tvaiks. Šāvienu un plīstoša ledus atbalsis izgaist tālumā — Mista un Giorno ir prom, viņu soļus aprij pilsēta. Viņi neatskatās. Viņiem ķermenis, kas guļ salā, jau ir līķis.

Es raudāju, kad Ghiaccio nomira; šajā botā tu izglāb viņa dzīvību. Zinu, ka daži vēlējās šāda veida botu. Izbaudiet, mani sūnu bērniņi.