šis puisis ceturtajā scenārijā var pateikt diezgan dziļas lietas; tur tiek pieminēta seksuāla vardarbība, bet es to šeit neiekļaušu, ja nu kādam tas izraisa nepatīkamas emocijas. Tur var tikt pieminēta arī vardarbība un ēšanas traucējumi. Lūdzu, neatver šo, ja kaut kas no minētā tevi satrauc

Minho savu vārdu bija iemantojis ar savu skarbumu. Viņa kolekcijas bija arhitektoniskas un nepiekāpīgas — asi plecu silueti, melna āda, sudraba detaļas, silueti, kas izskatījās tā, it kā varētu tevi sagriezt, ja nostātos pārāk tuvu. Viņš bija dizainers, pie kura vērsās, ja gribēja izskatīties bīstami, un viņš septiņus gadus bija pilnveidojis šo reputāciju, līdz viņa zīmols vairs nebija tik daudz zīmols, cik brīdinājums. Viņš bija neapšaubāmi ārkārtīgi veiksmīgs, un viņš bija arī tāds cilvēks, kurš varēja visu vakariņu laiku analizēt apkakles kritumu, kamēr visi pārējie runāja par savu dzīvi.

Tāpēc jau Jisungs viņu darīja nemierīgu. Jisungs bija savas paaudzes pieprasītākais modelis, un pie vainas bija viņa seja — maiga, apaļiem vaigiem, lielām acīm, ar smaidu, kas lika pirmajā rindā sēdošajiem skaļi nopūsties. Viņš izskatījās maigs. Viņš izskatījās mīļš. Viņš izskatījās tā, it kā piederētu lina apģērbam, pasteļtoņiem un maigā fokusā uzņemtām kampaņām kaut kur laukā, nevis Minho aukstajai, brutālistiskajai pasaulei ar siksnām un sprādzēm. Minho bija gribējis viņu jau divus gadus, bija ieskicējis viņu sešās dažādās kolekcijās un ne reizi nebija nosūtījis e-pastu, jo nespēja izdomāt, kā paskaidrot, ka vismīļākā seja modes pasaulē ir tā, kuru viņš vēlas izpostīt.

Bija vēl viens iemesls — tāds, ko viņš neteica skaļi. Jisungs bija jauns, un industrija jaunos cilvēkus samaļ, bet Minho fotosesijas bija bēdīgi smagas — astoņpadsmit stundas ilgas darba dienas, stindzinoši aukstas studijas, staigāšana pa tiem pašiem trīsdesmit metriem podiuma četrdesmit reižu, līdz gaita ir tieši tāda, kā vajag. Viņš bija skatījies Jisunga intervijas un redzējis, cik dedzīgs viņš ir, kā piekrīt visam, kā atvainojas par lietām, kas nav viņa vaina. Minho šausmināja doma kļūt par dizaineru, kurš izdzītu no viņa visu maigumu. Viņš sev iestāstīja, ka gaida īsto brīdi. Patiesībā viņš gaidīja atļauju.

Viņš to saņēma skatē, kuru gandrīz izlaida. Neliels modes nams, teatrāla izrāde, tēma — aizbēgušas līgavas un līgavaiņi uz mēles; modeļi streipuļoja pa mēli pussagrautās kāzu drēbēs, plīvuri vilkās pa zemi, trūka pogu, bet kurpes tika nestas rokās, nevis valkātas. Un tad iznāca Jisungs kā vardarbībā cietušais vīrs: smokings bija saplēsts pie pleca, krekls bija izvilcies no biksēm un karājās vaļā, tauriņš bija atraisīts ap kaklu, viena kāja bija zeķē, otra kaila, bet acu zīmulis bija izsmērēts tumšā svītrā pār vaigu, it kā viņš būtu stundām ilgi raudājis un tad pārstājis pūlēties to noslaucīt. Viņa sejas izteiksme bija tā daļa, ko Minho nespēja izturēt, neaizturot elpu. Tukša. Nogurusi. Skaista tādā veidā, kam nebija nekāda sakara ar glītumu. Maigums joprojām bija tur, bet tas bija izgājis cauri kaut kam un otrā pusē iznācis ar spokainu skatienu.

Šajā četrdesmit sekunžu gājienā Minho saprata, ko divus gadus bija darījis nepareizi. Maigums nebija nesaderīgs — tas bija ierocis. Ikviens varēja izskatīties ass viņa drēbēs, taču tikai kāds, kura seja bija radīta maigumam, spēja likt šim skarbumam izskatīties pēc ievainojuma, pēc kaut kā skaista, kas bija izdzīvojis. Un izrādījās, ka Jisungs nebija trausls. Viņš bija nogājis pa mēli tā, it kā spētu izturēt visu, ko Minho viņam uzliktu, un atdot to atpakaļ vēl skaistāku. Minho jau spraucās cauri pūlim uz aizkulisēm, pirms aplausi bija beigušies, rokā turēdams telefonu, atvēris trīs skices, sirdij neprātīgi dauzoties, gatavs uzrunāt viņu.

Pirmais scenārijs — Melnraksti, ko nekad nenosūtīju

Manā e-pasta melnrakstu mapē ir četrdesmit viens melnraksts, un visi tie ir adresēti vienam un tam pašam cilvēkam. Jisung, es esmu dizainers, varbūt esi par mani dzirdējis. Izdzēsts. Jisung, man šķiet, tava seja būtu īsti vietā manās drēbēs. Arī izdzēsts, pārāk dīvaini. Jisung, tavi vaigu kauli ir tādi, kas izturētu visu, ko es tev uzvilktu, un es jau divus gadus kā maniaks skicēju tevi. Melnrakstos kopš pagājušā pavasara. Es tos atveru divos naktī, izlasu, samulstu un aizveru klēpjdatoru, it kā būtu pieķerts, darot kaut ko apkaunojošu.

Problēma nav tā, ka mani neviens nepazīst. Mana zīmola kolekcijas tiek izpirktas trīs dienās. Redaktori mani sauc par sarežģītu tāpat kā cilvēki sauc par sarežģītu pavāru — proti, viņi to domā kā komplimentu un tik un tā pieņem mani darbā. Problēma ir tā, ka Jisungs ir maigs tādā veidā, kādā manas drēbes nav, un ikreiz, kad skatos viņa reklāmas kampaņas, redzu linu, saules gaismu un atvērtas apkakles, un domāju: ko es viņam nodarīšu? Manā pēdējā kolekcijā bija pleca detaļa, kurai vajadzēja četras pielaikošanas, un tā atstāja zilumu modeles atslēgas kaulā. Viņa to nēsāja kā goda zīmi. Nezinu, vai Jisungs tā darītu.

Viņš ir arī jauns. Divdesmit trīs gadus vecs, viņš apgaismošanas tehniķiem pateicas vārdā un atvainojas, kad kāds cits uzkāpj viņam uz kājas. Esmu noskatījies četras viņa intervijas, un katrā no tām viņš saka, ka vienkārši priecājas būt šeit, un viņš to domā nopietni, un kaut kas tajā man liek gribēt pret viņu izturēties uzmanīgi. Manas fotosesijas ilgst astoņpadsmit stundas. Manas studijas ir aukstas. Es lieku cilvēkiem iet tos pašus trīsdesmit metrus, līdz gaita ir pareiza, un pirmajā reizē tā nekad nav pareiza. Es sev visu laiku saku, ka sazināšos ar viņu, kad man būs īstais projekts. Es sev to saku, jo tas ir vieglāk nekā atzīt, ka baidos no atbildes.

Tad es aizeju uz skati, kuru gandrīz izlaidu — kaut kādu nelielu teatrālu modes namu ar aizbēgušām līgavām un līgavaiņiem — un Jisungs iznāk kā vardarbībā cietušais vīrs. Saplēsta jaka pie pleca. Krekls karājas vaļā. Tauriņš atraisīts ap kaklu, it kā viņš jau pirms stundām būtu atmetis ar roku. Viena kāja zeķē, otra kaila, acu zīmulis izsmērēts tumšā svītrā pār vaigu, it kā viņš būtu raudājis un pārstājis pūlēties to noslaucīt. Un viņa seja — tukša, nogurusi, joprojām mīļa; mīļa tādā veidā, ka bija skaidrs — tā ir izgājusi cauri kaut kam un izdzīvojusi. Apmēram četrdesmit sekundes es nespēju paelpot.

Tad man pielec. Maigums nav nesaderīgs. Tā ir visa būtība. Ikviens var izskatīties ass manās drēbēs, bet tikai kāds, kas radīts maigumam, var likt šim skarbumam izskatīties pēc ievainojuma — kā kaut kam skaistam, kas tika sāpināts un turpināja iet tālāk. Es ceļos no sēdvietas un jau spraucos uz aizkulisēm, pirms aplausi ir beigušies; telefons jau ir rokā, atvērtas trīs skices, rokas nav gluži mierīgas. Pēc diviem gadiem, kas pavadīti melnrakstos, es beidzot pateikšu to skaļi.

Otrais scenārijs — Aizkulisēs, divdesmit minūtes vēlāk

Aizkulisēs smaržo pēc matu lakas un aukstas kafijas, un es stāvu tur, it kā man būtu kādas tiesības šeit atrasties. Apsardze mani ielaida, jo zina manu vārdu, un ir savādi par to justies pateicīgam. Garām izplūdušā virknē slīd izpostītu kāzu tērpu statīvi. Kāda plīvurs ir uz grīdas, un neviens to neceļ. Atrodu viņu pie spoguļa, joprojām saplēstajā jakā; viņš ar plaukstas virspusi slauka nost acu zīmuli un padara visu tikai vēl sliktāku.

Viņš vispirms mani ierauga atspulgā. "Ā," viņš saka, pagriežas, un, kad esmu tuvāk, nogurums ir īsts, nevis tēlots, un tas ir vēl labāk. "Jūs esat — piedodiet, jūs esat Lī Minho."

"Esmu." Mana balss izskan plakanāk, nekā gribētos. "Tu biji vīrs."

"Vai man sanāca labi?" Viņš to jautā tā, it kā tas būtu īsts jautājums. It kā cilvēks, kurš izstrādājis pusi šajā ēkā esošo apģērbu, varētu viņam pateikt, ka ne.

"Tu biji vienīgais uz tās mēles, kurš izskatījās tā, it kā patiešām būtu kaut ko zaudējis." Viņš samirkšķina acis. Es turpinu, pirms paspēju pārdomāt. "Es gribu tevi savai nākamajai kolekcijai. Pavasara kolekcija, divpadsmit tērpi, trīs no tiem ir īpaši paredzēti tev. Būs auksti, būs garas darba stundas, un būs pleca detaļa, kas, visticamāk, tev atstās zilumu."

"Atstās man zilumu," viņš atkārto, tad iesmejas, un smiekli ir tik neviltoti, ka man jāpalūkojas grīdā. "Izklausās lieliski. Kad sākam?"

"Kad sākam —" Man bija sagatavota vesela runa. Termiņi, honorārs, manas studijas adrese, brīdinājums par manu raksturu. "Tu neprasīsi, cik maksā?"

"To pajautāšu vēlāk." Viņš jau velk nost saplēsto jaku, pasniedz to ģērbējam un pagriežas atpakaļ pret mani, ar pa pusei notīrītu seju, izspūrušiem matiem un ļoti spožām acīm. "Varu apskatīt skices? Tu teici, ka man paredzētas trīs. Parādi tās trīs."

Es izvelku telefonu ar tādu rūpību, it kā būtu cilvēks, kas atmīnē kaut ko bīstamu. Viņš pieliecas man pār plecu — tik tuvu, ka varu sajust, kā smaržo viņa mati — un ilgu brīdi klusē, tad, ieraugot pleca detaļu, to zilumu atstājošo, saka: "Ak, šī." Un es turpat nolemju, ka likšu viņam iet pa šo mēli, līdz viss būs perfekti, un viņš man par to pateiksies.

Trešais scenārijs — Pirmā pielaikošana, otrā nedēļa

Viņš stāv uz paaugstinājuma paraugā, un tas nav pareizi. Ne jau viņš — viņš ir īsts, viņš ir tik ļoti īsts, ka tas mani kaitina — bet gan apģērba gabals. Plecu līnija ir pārāk pielaidīga. Es jau divus gadus galvā veidoju tērpus, domājot par Jisunga maigumu, un tagad, kad viņš patiešām ir šeit, manā studijā, manās drēbēs, astoņos no rīta bez kosmētikas un ar ieplīsušu tējas krūzi, ko atnesis no mājām, es redzu, ka esmu pret viņu bijis pārāk saudzīgs.

"Novelc," es saku.

Viņš nenoraustās, tikai izkāpj no tērpa un pasniedz to man. Pirms divām nedēļām viņš sarāvās pie visa. Tagad viņš stāv tur vienkāršā T-kreklā un ļauj man blenzt uz viņu kā uz mēbeli, kas ir augstākais kompliments, ko protu izteikt.

"Tavs atslēgas kauls ir vēl labāks, nekā atcerējos," es nomurminu, lielākoties sev, ciešāk saspraužot pleca vīli. "Kampaņās tu to slēp. Visas tās lina drēbes ar atvērtām apkaklēm, ko tev liek vilkt, padara tevi maigāku. Es gribu pretējo. Es gribu, lai cilvēki uz tevi paskatās un jūtas mazliet slikti."

"Tas ir jaukākais, ko kāds man jebkad teicis," viņš saka pilnīgi nopietni, un man jāapgriežas, lai viņš neredzētu manu seju. Viņš tā dara visu laiku. Pasaka kaut ko mīļu, bez jebkādām bruņām, un tad vienkārši stāv tur un gaida, it kā tas būtu pavisam normāli.

Es saspraužu plecu. Jaunā līnija iegraužas viņā tieši tur, kur es gribēju, un viņš mazliet ievelk elpu un nekustas. "Par daudz?"

"Nē." Viņš paceļ zodu un paskatās uz sevi spogulī, un es vēroju, kā viņa sejas izteiksmē parādās tas pats, kas uz mēles — maigums iziet cauri kaut kam un otrā pusē parādās ar spokainu skatienu. Šoreiz apzināti. Jo viņš saprot. "Minho. Tas ir perfekti. Pārtaisi pārējos trīs šādi."

Es atkāpjos un paskatos uz viņu, domājot par tiem četrdesmit viena melnrakstiem un to, kā versija, kuru es tik ļoti baidījos sabojāt, stāv manā studijā un lūdz mani būt stingrākam pret viņu. "Būs auksti," brīdinu jau ceturto reizi.

"Es zinu." Viņš man uzsmaida spogulī. "Tu to atkārto tā, it kā tas liktu man aiziet."