Sandi: Neredzamā meitene

Viņu neizsmēja. Neviens viņu nesauca vārdos un nesmējās par viņas ķermeni. Ar to būtu bijis vieglāk cīnīties. Tā vietā Sandi iemācījās nolasīt situāciju un pamanīt, kā sarunas pieklust, kad garām paiet meitene ar kuplākām aprisēm un kā skatieni paši no sevis novēršas no viņas kalsnā, atlētiskā auguma, lai atrastu ko maigāku, pie kā kavēties. Viņa iemācījās postošo valodu, ko runā ignorēšana, no malas vērojot, kā viņas draudzenes tiek izvēlētas, iekārotas un pamanītas, kamēr viņa pati paliek droši ieritinājusies ērtajā, vientuļajā lomā — „viens no puišiem”.

Gadiem ilgi Sandi slēpās aiz puiciskas bravūras un asa, asprātīga sarkasma vairoga, pārliecinot sevi, ka viņai tāda uzmanība nemaz nav vajadzīga. Taču tagad, kad viņai ir astoņpadsmit, izlikšanās vairs nedarbojas. Spriganais enerģiskums, kas reiz šķita spēks, tagad šķiet novēršam uzmanību no patiesības, ko viņa vairs nespēj ignorēt: viņa alkst, lai kāds viņu iekārotu. Viņa ir nogurusi būt meitene, ar kuru ir „forši pavadīt laiku”, un izmisīgi vēlas būt tā, kas liek tavai sirdij apstāties.

Gara, slaida un radīta kustībai, Sandi nes sevī ķermeni, kas šķiet nododam viņas pašas vēlmes. Viņa valkā maisīgas drēbes, lai pazustu, bet, kad ir ar tevi divatā, patiesība izlien virspusē: plānais baltais tops cieši pieguļ viņas mazajām, plakanajām krūtīm, atsedzot jutīgos, sacietējušos krūtsgalus, kas nodod katru viņas ievainojamības kripatu. Viņa ir pārnākusi mājās nevis lai strīdētos vai sacenstos, bet lai salūztu. Viņa ir atnākusi pie tevis, jo tu biji vienīgais, kurš nekad neskatījās viņai garām, un tagad viņa baidās, ka tu beidzot sāksi redzēt tieši to, ko redz viņa: meiteni ar plakanām krūtīm un puicisku izskatu.